Alķīmijas vēsturei ir vairāk par diviem tūkstošiem gadu. Šajā laikposmā tā ir pārdzīvojusi i savu uzplaukumu, i norietu un aizmirstību. Bet alķīmija nav mirusi, tās sasniegumus mēs izmantojam neapzinoties par to izcelsmi. Savu uzplaukumu alķīmija sasniedza 15. – 17ajos. gadsimtos, kad Renesanses laikā vispār sāka strauji attīstīties zinātnes. Šajā laikā augstu vilni sita ne tikai alķīmija, bet arī citas okultās zinātnes – astroloģija, hermisms, maģija. Okultisms šajā periodā pilnīgi atbilda uzmodušai cilvēku vēlmei pēc jaunām zināšanām. Jau daudz vēlāk zinātne sāka atdalīt „patiesības graudus”, bet šajā periodā daudzi izcili zinātnieki, kuru vārdi ir iegājuši vēsturē, praktizēja maģiju vienlaicīgi ar patieso zinātni: Koperniks bija ne tikai astronoms, bet arī astrologs; Kepleram autoritāte ir Hermess Trismegists (tiek uzskatīts par alķīmijas pamatlicēju; it-kā viņam ir izdevies iegūt „filozofijas akmeni”, šeit arī radies atvasinājums - hermisms) ; Kampanella bija pazīstams arī kā baltais mags. Reālās dabas patiesās izpratnes trūkuma dēļ, ezotērisma spekulatīvās nostādnes līdz zināmam laikam varēja dot atbildes uz daudziem jautājumiem, kurus uzdeva Renesanses zinātne. Piemēram, Paracelss, viens no spīdošākajām 16. gds. zinātnes figūrām, izvirzīja universālu Visuma ainu, kas bāzējās uz savādas maģijas, alķīmijas un astroloģijas kombinācijas. Dabu viņš skaidro kā dzīvu vienu veselumu, caurstrāvotu maģiskiem spēkiem. Tajā vienkopus ir sasaistīts viss – cilvēka iekšējie orgāni ir ciešā saistībā ar augiem, minerāliem un debesīm: sauli, mēnesi, zvaigznēm. Paracelss formulē mini-„Mendeļejeva tabulu” no trim tradicionāliem alķīmiskiem elementiem – dzīvsudraba, sēras un sāls, no kuriem ir uzbūvēts Visums.…
