Jau kopš seniem laikiem, pat vēl pirms mūsu ēras cilvēks ir tiecies savus apkārtējos sadalīt grupās, salīdzinot dažādus rādītājus – ķermeņa uzbūvi, sejas proporcijas, acu krāsu, kā arī personības rakstura īpašības. Pirmsākumā gan tika izdalīti nevis rakstura dažādie aspekti, bet īpašību kopums – pozitīvie un negatīvie afekti, mirstīgās un nemirstīgās cilvēka sastāvdaļas, utt.
Atbildi uz jautājumu:`` Kāpēc gan visiem grieķiem, kaut arī viņi dzīvo zem vienām debesīm un tiek audzināti vienādi, piemīt tik dažādi raksturi?``, jau pirms 2000 gadiem savā darbā ``Raksturi`` meklēja Theophrastus (Личко.А.Е. 1983). Viņam seko daudzi antīkās filozofijas pārstāvji, kas pētīja dvēseli un izvirzīja savas dažādās teorijas par cilvēka personības struktūru un tās īpašībām. Viens no tiem ir Empedokls, kas pirmais par rakstura komponentiem pieņēma stihijas (ūdens, gaiss, zeme, uguns) un to savstarpējo attiecību izpausmi - par rakstura īpašībām. Viņam seko Hipokrāts ar teoriju par temperamentu un, kaut arī šis skaidrojums mūsdienās netiek uzskatīts par zinātnisku, viņa sniegtie nosaukumi (flegmatiķis, holeriķis, sangviniķis, melanholiķis) tiek izmantoti līdz pat šim brīdim.
Jebkuru cilvēku, kas apzinās savu rīcību var saukt par personību. Laika gaitā personība tiek analizēta no dažādu zinātņu pozīcijas – pedagoģijas, vispārīgās un medicīniskās psiholoģijas, psihiatrijas. Ir pieņemts uzskatīt, ka termins personība kā sava veida bāzi iekļauj temperamentu un raksturu. Raksturs tiek definēts kā: ``...cilvēka individuālpsiholoģiskās īpašības, kuras ir ieaudzinātas un noteic viņa darbības (uzvedības, izturēšanās) individuālo stilu.`` Mēs katrs piedzimstam kā indivīds ar savām ģenētiski noteiktām īpatnībām (temperaments, ķermeņa uzbūve u.c.), bet par personību veidojamies dzīves laikā, sākot ar to mirkli, kad apzināmies sevi kā būtni ar savām jūtām, savu attieksmi pret apkārtējo utt. Personības veidošanos ietekmē audzināšana, kā arī apkārtējā sociālā, etniskā un kultūrvide (V.Renģe 2000). Ar vārdu temperaments saprot individuālo bioloģisko reakciju tipu – iedzimtas individualitātes īpatnības, kas ir īpaši pastāvīgas, noturīgas, konservatīvas, gandrīz nemainīgas un piemīt cilvēkam praktiski visā viņa dzīves laikā. …
