Algoloģijas ētiskie aspekti sociālā aprūpētāja darbā

Ievads
„Man sāp.” Nez vai varētu atrast cilvēku, kurš ne reizes nebūtu izrunājis šos vārdus. Ar sāpēm mēs piedzimstam, ar sāpēm caur sajūtām apgūstam pirmās dzīves pieredzes, - uzzinām, kas ir „karsts”, „ass”, uzzinām, kā ir, kad sasitamies. Kad paaugamies, sāpes nereti tiek izmantotas kā audzināšanas metodes un soda mērs, sākot no šķietami nevainīga žagariņa relatīvi saudzīgāku vecāku rokās un beidzot ar vardarbību pret bērniem, kura diemžēl aizvien biežāk kļūst sastopama ģimenēs. Sāpju slieksnis un reakcija uz sāpēm ir atšķirīga jau no mazotnes. Bērnus, kuri raud jau pie mazākās skrambiņas, vienaudži apsmej, saukā par memmesdēliņiem. Otra galējība ir bērni un pusaudži, kuri reakciju uz sāpēm pārbauda uz citiem. Liela atbildība par šo problēmu būtu jāuzņemas tādam socializācijas aģentam kā masu mēdiji, kuros redzamā vardarbība jaunu un nepieredzējušu skatītāju prātos nebūt nesaistās ar sāpēm un ciešanām, bet drīzāk ar pārprastu varonību. Svarīgi iemācīt bērnam gan paciest sāpes no sīkām traumiņām un medicīniskām manipulācijām (potes, zobārsta apmeklējums), gan nenodarīt sāpes otram. …