Alfrēda Adlera personības teorija

Klasiskā Adlera teorija praksē
Adlera teorijas pamatā ir optimistisks un humānistisks skats uz cilvēka dzīvi.
Viņš piedāvāja vērtību orientētu psiholoģiju, kas cilvēkus uzskata par spējīgiem
kooperēties, sadzīvot kopā un tiekties pašpilnveidoties, pašrealizēties un dot ieguldījumu
kopējai labklājībai.Adlera teorijas centrālais koncepts ir Gemainschaftsgeful – piederības jūtas jeb sociālāsjūtas. Tas ir multipls koncepts.Ja cilvēki afektīvā līmenī ir attīstījuši sociālo interesi, viņiem ir tendence izjust dziļu piederību ar visu cilvēci, kā rezultātā viņi ir spējīgi empatizēt saviem līdzgaitniekiem.Viņi ļoti lielā mērā uz zemes jūtās kā mājās- pieņemot abus, gan dzīves komfortu, gan diskomfortu.Sociālās jūtas sevī ietver cilvēka individuālo spēju pilnīgas attīstības izpausmi, procesu,kas paredz personības pašrealizāciju, un rezultējas uzmanības vērtā ieguldījumā apkārtējo cilvēku labā.Savstarpējās saistības izjūta ir esenciāla ne tikai cilvēku savstarpējā sadzīvē, bet arī katra individuālās personības attīstībā.Individuālpsiholoģija nozīmē “individere”, ka cilvēks ir nedalāma unikāla vienība.Adlers ar to domāja, ka cilvēka uzvedība, domas, jūtas darbība, sapņi, atmiņas un pat fizioloģija- viss ved vienā virzienā.Cilvēks ir sistēma, kurā veselais ir atšķirīgs no daļu summas.
Personības attīstība.
Tas ir aktīvs un radošs process, kurā cilvēks savai pieredzei piešķir dažādas nozīmes.
No pieredzes “ pirmatnējā” materiāla cilvēks radoši izveido subjektīvo realitāti, kurai arī
seko.Šis process sākas agrā bērnībā.Tā rezultātā visi cilvēki konfrontējas ar mazvērtības jūtām, kas ir ļoti normāla reakcija,apzinoties, ka nespējam funkcionēt tādā līmenī kā vēlamies.
Adlers to apraksta kā cilvēka “ mīnus situāciju”.Tieši šīs mazvērtības sajūtas darbojas kā motivētājas tiecoties t.s. “ plus situācijai”.Cilvēki tiecas šajā virzienā tāpēc, ka viņi ir radoši.
…