Izrādās, ka alerģija, iespējams, ir tikpat veca kā cilvēce. Ēģiptiešu faraona Menesa nāve (viņš dzīvoja pirms vairāk nekā četriem tūkstošiem gadu) ir pierādījums tam, ka cilvēkiem jau senatnē bija jāsastopas ar alerģiskām parādībām. Hieroglifi uz kapeņu malām rāda, ka faraons miris no lapsenes dzēliena. Sāpīga, lokāla reakcija pēc insektu koduma ir parasta parādība, taču dzīvībai bīstami šoka sindromi, kā mūsdienās noskaidrots, ir alerģiskas izcelsmes. 5. gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu ārsts Hipokrāts rakstīja par pacientiem, kas esot naidīgi pret sieru. Hipokrāts nojauta, ka viņu organismu dzīvības sulas nesader ar dažiem pārtikas produktiem. Kā tipisks alerģijas pacients aprakstīts ķeizars Augusts (63.g.p.m.ē. – 14.g.p.m.ē.), kurš cietis nevis n alerģijas visa gada garumā, bet gan regulāri no siena drudža pavasaros. Antīkās vēstures pētnieki raksta, ka ķeizars Augusts cietis no ‘’neskaitāmiem pinumveida sarētojumiem, kas radušies no nepārtrauktas ādas niezes un pārspīlēti biežas vannu skrāpja lietošanas’’. Mūsdienu alergologi šādus simptomus ierindotu to saslimšanu skaitā, kas saistītas ar atopiskām formām, pie kurām pieder bronhiālā astma, siena drudzis un niezoši ādas izsitumi. Kopš viduslaikiem ir pazīstama pastiprināta jutība pret dažādiem augiem. Romiešu kardināls Olivjeri Karafi lika atraidīt katru apmeklētāju, kas uz audienci bija atnesis rožu pušķi. Kardinālu mocīja ‘’rožu drudzis’’ – siena drudža priekšvēstnesis. Lielākā daļa izraisītāju līdz 19. gadsimtam palika nezināmi.(6)
Alerģija ir organisma slimīga reakcija pret svešām vielām – alergēniem.(1, 32.lpp.)
Jau 1. gadsimtā pirms Kristus Lukrēcijs darbā De rerum natura šādi aprakstījis ķermeņa reakciju uz pārtikas produktiem: ‘’Tas, ko viens uzskata par pārtiku, citam ir rūgta inde.’’ Taču bija jāpaiet vēl gandrīz diviem tūkstošiem gadu, līdz 1901. gadā franču pētnieki Rišē un Portjē atzina alerģisku reakciju par slimību un ārsti sāka padziļināti nodarboties ar šo tēmu.(2, 14.lpp.)…
