Vienu no 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta Ziedos dzimušajiem dvīņiem nosauca tēva Jēkaba vārdā, bet vārds Aleksandrs radās krietni vēlāk – pirmā pasaules kara laikā. Frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu – gan neoficiāli, jo pasē vārds netiek mainīts. Pēc tā laika paražas, bērni tiek nosaukti krusttēvu vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nav paveicies. Jānim tas ir mātes brālis, liels dzērājs, Jēkabam – tēva brālēns, galīgs neveiksminieks. Dēlu krusttēvi jau agri ir vecāku strīdu ābols, māte savu sodu var vēl paciest, vīra – galīgi ne. Jēkabam agri sāk nepatikt savs krusttēvs un savs vārds. Par Jēkaba Grīna jauno ”krusttēvu” kļūst
Viņa komandieris Aleksandrs Plesners. Rakstnieks šo notikumu aprakstījis kādā Dvēseļu puteņa otrās daļas epizodē.
Ir vēl citas versijas par Aleksandra Grīna vārdu, bet visas liekas apšaubāmas.
Aleksandra Grīna dzīvē, tāpat kā viņa daiļradē, ir daudz dēkainību un arī noslēpumu, tā ka, mūža metus risinot, šad tad jāatduras kādas neskaidrības priekšā.
Tēvs Jēkabs Grīns dzimis 1859. gada 31. oktobrī Ziedos, māte Anna Svilumbērze – 1862.gada 24. jūnijā.
Otru dvīņu bērnu nokristī vārdā Mārtiņš, bet viņam lemts nodzīvot tikai līdz 1897. gadam.
Par Jēkaba sākumgadiem Jānis Grīns stāsta: ”Brālītis rādīja flegmātisku raksturu, kamēr es biju sangviniķis. Jēcītim reti gadījās kāds rotaļu biedrs. Viņš auga starp pieaugušajiem. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām.” (Redaktora atmiņas, 21. un 22. lpp.)
1904. gadā A. grīns iestājas Muižgala pagasta skolā, kur mācās pusotru gadu.…