Aleksandra Čaka varonis, kas klīst vientuļš bulvāros, vai vismīļāk nomalē, vai pašpuika, nav vienādojams ar pašu Čaku, tā pats Čaks ir teicis. Bet katrs autors ir ielicis daļu no sevis. Varbūt pašpuika ir tikai literārs tēls, bet citi varoņi un dzeja ir daļa Čaks. Un Čaks ir savu personību ielicis darbā, dzejā un ne tikai personību, bet arī dzīves uztveri un viedokli par to. Čaks ir dzīvojis daudzos laiku posmos, pat ir padomju laiku dzeja, kur viņš rakstos ieliek savus uzskatus. Aleksandrs Čaks labi pazina cilvēkus, dzīvi, dažādu amatu, darbavietu pārstāvjus. Līdz ar to dzejā parādās milzīgi tēlainības, salīdzinājuma, apzīmējuma un pārsteidzoši neiedomājamu ainu krājumi, un es uzskatu, ka Čaks ir pats tāds, tēlains cilvēks ar pārsteidzošu personību, kuram ir piešķirts būt slavenam un labam dzejniekam, kas ir labi pazīstams. Viņam ir talants un visi to zina. Viņa dzejā atdzīvojas viss, saule un mēness, puķes, idejas, mīla un naids. Dzejā parādās viegls humors, asa satīra, sarkasms. Pat vārdi ir visai interesanti un to salikums, bet toties vārdi pārliecinoši izsaka jūtas. Neparastais saturs un forma atšķirība no citu veidu dzejnieku. Čaks savos dzejoļos ielika protestus, apzināti. Čaks dzejā iepin indivīdu un pasaules problēmas, kas katram cilvēkam ir.
Aleksandram Čakam dzejas rindas veidojās prātā. Ejot pa Rīgas ielām, nomalēm viņš jau veidoja spilgtus tēlus un apbrīnojamas rindiņas. Izskatās, ka Čakam dzeja radās ļoti ātri, nav bijis grūti uztvert domu. Daudz lasījis un bijis zinātkārs cilvēks, mācījos no citiem dzejniekiem un atradis sevi, savu dzejas odziņu, kas atšķir no visiem citiem. Lai gan Čakam dzeja ir ļoti īpatnēja, ar interesantu piekrāsu. Čaks kādu laiku nav vairs starp mums, bet redzam, ka viņa dzeja ir dzīva un dzīvo viņa vietā. Katrs mēs pazīstam Aleksandru Čaku, kaut vai vienu no viņa populārajām „Atzišanās” miglā asaro logs.
…
