1. Aleksandrs Grīns „Nameja Gredzenu” publicē 1931. gadā – laikā, kad rakstnieku un vēsturnieku redzeslokā pastiprināti radās interese par Latvijas senatni. 20. un 30. gados arvien vairāk tika rakstīti zinātniski darbi par tautas vēsturi, kas rakstnieku neatstāja vienaldzīgu. Arī Aleksandra Grīna brālis Jānis tajā laikā nodarbojās ar Kurzemes un Zemgales vēstures pētīšanu, un tieši tas varētu būt veicinājis interesi par Kurzemes un Zemgales hercogisti un rosinājis autora iztēli.
Aleksandrs Grīns piedzima 1895. gada 15. augustā Biržu pagasta „Ziedos”. Rakstnieka īstais vārds ir Jēkabs. 1914. gadā viņš beidza Millera reālskolu, taču sapņiem par Tērbatas universitāti un medicīnas studijām kļūt par realitāti neļāva pirmais pasaules karš. Tālāk Grīns dienēja dažādās armijas daļās. Atrodoties frontē, Grīns no Jēkaba kļūst par Aleksandru, ko viņš ‘aizņēmās’ no sava komandiera Aleksandra Plesnera. 1917. gadā Grīnu demobilizē ievainojuma dēļ, un pēc gada viņš dodas uz Tērbatu studēt medicīnu, taču pēc neilga laika viņam jādodas mājup. Vēlāk rakstnieks darbojās vairākās laikrakstu redakcijās – „Rīgas Ziņās”, „Brīvajā Tēvijā”, „Latvī” u.c. Viņš arī pievērsās populārzinātniskajiem izdevumiem, sarakstījis arī pasaules ģeogrāfisko apskatu „Zemes un Tautas”. Pastāv uzskats, ka rakstnieku nošāva padomju drošības iestādes.
2. Darba tēma ir dzimtas turpināšana, alkas pēc brīvības, un, nenoliedzami, varaskāre.…