“Ak, cēlais Aleksandr Čak, Tu esi neticami grēkojis, jaukdams kopā dzīvi un dzeju tik traki, ka mums, pakaļpalicējiem, piepeši sāk likties, ka mēs paši esam mīlējuši, paši rakstījuši un savas sirdis pirmajam pretimnācējam atdevuši,“ ievadvārdos dzejas izlasei “Tavas lūpas mana asins” rakstīja Valdis Rūmnieks. Šos vārdus varētu attiecināt arī uz A. Čaka prozu, jo tieši šādas sajūtas daudzus pārņem, lasot viņa tēlojumus.
A. Čaks ir izcils 20. gs. sākuma dzejnieks, kurš pievērsies arī prozas rakstīšanai. Viņa proza gan (atšķirībā no dzejas) ir ļoti maz skatīta, bet tā ir ļoti interesanta, savdabīga un aizraujoša, tā ir “kā persu tepiķis un tur netrūkst krāšņu vārdu, jauku aprakstu, smalku noskaņu un neparastu sajūtu”, ko tad arī darba autore savā pētījumā aplūko.
Pētījuma mērķis ir:
1.apskatīt Aleksandra Čaka prozu 20. gs. 20., 30. gadu latviešu noveles kontekstā, ņemot vērā arī to, ka šajā laikā noveles un stāsta jomā darbojās arī izcilais novelists Jānis Ezeriņš, Eriks Ādamsons un Anšlavs Eglītis;
2.atklāt un apskatīt Aleksandra Čaka prozas tematiskās līnijas;
3.apskatīt Aleksandra Čaka prozas māksliniecisko savdabību, konkrēti, visvairāk lietotos tēlainos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, kas A. Čakam viennozīmīgi ir metafora, personifikācija un (visvairāk) salīdzinājumi.
Pētījumā izvirzītie uzdevumi ir:
1.studēt teorētisko literatūru par Aleksandru Čaku un latviešu prozu 20. gs. 20., 30. gados;
2.izlasīt visus Aleksandra Čaka prozas darbus;
3.atklāt Aleksandra Čaka prozas tematiskās līnijas
4.izpētīt Aleksandra Čaka prozas māksliniecisko savdabību, īpašu uzmanību pievēršot visvairāk lietotajiem tēlainās mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem – metaforai, personifikācijai un salīdzinājumiem.…
