Alegorija, tās attīstības ceļš Raiņa dzejoļu krājumos "Tālas noskaņas zilā vakarā", "Vētras sēja" un "Klusā grāmata"

Dzejoļu krājumam „Klusā grāmata” Rainis devis īsu, bet zīmīgu moto:
„Pirms tālāk aizejat,
Bijušo klusi pieminat.”
Šī grāmata veltīta 1905.gada revolūcijā kritušajiem, viņu dzīves un darbu atcerei. Tajā stāstīts par tautas ciešanām pēc zaudētajām cīņām, stingro ticību nākotnei un pārliecību par uzvaru, un šo pārliecību nespēj sagraut un iznīcināt nekādi reakcijas spaidi. Arī šajā dzejoļu krājumā dominējošais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis ir alegorija. Galvenokārt tā ietērpta lasītājam jau zināmos dabas tēlos. Par to, ka pati daba palīdzējusi dzejoļu tapšanā, Rainis norāda krājuma prozas ievadā: „Pati daba šobrīd dzejo līdzi,- vēja nopūta un vētras grūdiens, apcirsta apse un mirkušās smiltis, austošs rīts un pārvarošā saule.” (II; 303.lpp.)
Saules soļi ir kļuvuši smagnējāki, ‘garā cīņasdienā piekusuši”, saule ir nogurusi no cīņas pret tvaikiem, tvanu, garaiņiem, dūmiem, pret ceļa putekļiem un purvu miglām, sīkajiem spēkiem un ikdienības dvašu, visiem melnajiem „zemes elpojumiem”, bet atkal nāk un uzglūn miglas, tumsa. Un atkal iestājas nakts, šņāc briesmu vētras. Taču tas neturpināsies mūžīgi, un saule, kaut arī lēni, bet tomēr „griežas uz pavasari.” „Spilgts un sildošs saules stars” izspiežas cauri mākoņu blāķiem un sāk „celt zarus un paltis sūkt sausas”, nu arī zemnieks var cerēt, ka no laukiem nozudīs gruži un smiltis, tām cauri lauzīsies jauni asni un „atjaunots simtkārt viss plauks.”
Jau atkal Zemes māte trūkstas no dziļa miega, redzot dīvainu, cerīgu sapni par plaukstošu pumpuru un „brīnumziedoni”, bet pēkšņi „zieda lapas raucas, deg un nokrīt”, nāk melna tumsa un šausmas. Bet
„vai tu nezini to, Zemes māte,
- Zieds ar augli zarā nesastopas,
Ziedam jākrīt pirms, lai auglis augtu.”
(II; 410.lpp.)
…