Alberts Bandura dzimis 1925.gada 4.decembrī Kanādas nelielā ciematiņā Mundare, poļu izcelsmes fermera-kviešu audzētāja ģimenē, kurā dzīvoja aptuveni 400 iedzīvotāji, galvenokārt imigranti no Polijas un Ukrainas. Viņš bija jaunākais bērns sešu bērnu ģimenē un vienīgais zēns. Viņa abi vecāki bija emigrējuši uz Kanādu, kad bija vēl pusaudži – tēvs no Krakova Polijā, māte no Ukrainas. Banduras tēvs strādāja kā sliežu būvētājs Kanādas dzelzceļam, un viņa māte strādāja pilsētas galvenajā veikalā. Pēc tam, kad bija uzkrājuši pietiekamus ietaupījumus, viņi nopirka mājvietu un nodarbojās ar grūto uzdevumu, praktiski paši ar savām rokām, ļoti mežainu zemi nokaisītu laukakmeņiem pārvērst par aramzemi. Viņiem nebija formālas izglītības, bet viņi ieņēma augstu vietu izglītības sasniegumos, piemēram, tēvs pašmācību ceļā apguva 3 valodas – poļu, krievu un vācu, kā arī viņš bija skolas padomes loceklis tajā rajonā, kur viņi dzīvoja. Bandura ir rakstījis par grūto, bet produktīvo ģimenes dzīvi. 1918.gadā ģimene cieta traģisku zaudējumu – no gripas pandēmijas nomira jaunākā no māsām, bet neilgi pēc tam medību negadījumā gāja bojā dēls. Bandūras vecāki zināja kā svinēt dzīvi un veido svētku atmosfēru ģimenē, „mana māte bija lieliska kulināre, bet tēvs prata prasmīgi spēlēt vijoli”, saka pats A. Bandura.
Bandura pamatskolas un vidusskolas izglītību ieguva savas pilsētiņas vienīgajā skolā. Skolotāji mācīšanos lielā mērā atstāja skolēnu pašu ziņā. Skolā trūka mācību materiāli, kā piem., visas vidusskolas matemātikas klases mācījās no vienas grāmatas, un ,lai varētu to sadalīt, skolotājs lasīja priekšā. Bandura sacīja, ka katrs skolēns bija atbildīgs pats par savu izglītību un ka bieži vien viņi atklāja labāku mācīšanās veidu nekā skolotāji. Banduram neliels skaits izglītības resursu bija sekmējošs faktors tālākajai izglītības apguvei.
…
