Romānā simbolisku lomu spēlē saule. Tā ir kā indikators, kas rāda gan Merso emocijas, gan viņa rīcību. Merso izmanto sauli, lai attaisnotu gandrīz jebkuru savu emociju, piemēram, īgnumu, prieku, nogurumu. Galu galā Merso vaino svelmi un saules spožumu arī slepkavībā.
Krāsu semiotika tiek neuzkrītoši izmantota romānā, piemēram, zaļo krāsu Merso saista ar patīkamiem brīžiem un prieku, bet sarkanā krāsa tiek saistīta ar dusmām un seksualitāti, piemēram, Marijas sarkano kleitu.
Romāna 1.daļā Merso kafejnīcā ierauga sievieti, kas pievērš viņa uzmanību ar savu tukšo skatienu, straujajām un automatizētajām kustībām. Viņš izseko šo sievieti ar cerību viņu izprast. Nākamo reizi šī sieviete parādās tiesas zālē. Merso jūtas nedrošs viņu redzot, jo patiesībā šī sieviete simbolizē pašu Merso ar savu bezpersonisko sejas izteiksmi un domām, kas klīst pilnīgi citā pasaulē.
Smiekli simbolizē cilvēcību, nevainību un vienkāršumu. Smiekli pat savā ziņā lasītājam atgādina, ka Merso arī ir tikpat cilvēcīgs kā mēs visi. Merso iemīl arvien vairāk Mariju katru reizi, kad viņa smejas, kā arī uzskata Raimonu par draudzīgu kā viņš sāk smieties.
Visspilgtākais romāna simbols ir mācītāja krusts. Tas ne tikai simbolizē kristietību un ticību Dievam, bet arī pēcnāves dzīvi un pakļaušanos sabiedrības normām. Kad mācītājs cenšas pievērst Merso ticībai, viņš pat atlec nost, jo nevēlas būt kā visi. Viņš ir pārliecināts par sevi un savām domām, un izvēlēm, tādēļ viņš atgrūž mācītāju ar krustu un pieturās pie savām domām.
…
