Albērs Kamī ir dzimis Mondovī (Alžīrijā), 1913.gada 7. novembrī nabadzīgā franču laukstrādnieka un spānietes ģimenē. Kamī tēvu sauca Lisjēns Kamī. Viņš tiek ievainots Marnā, vienā no pirmajām kaujām, un hospitālī viņš mirst. Tas ir 1914.gads. Kad Kamī māte saņem sēru vēsti kopā ar šķembu no vīra galvaskausa (“par piemiņu”), viņa pārdzīvo šoku un uz laiku zaudē runas spējas. Vēlāk viņa runā maz un – viņai bija arī iedzimti slikta dzirde – noslēdzas pasaulē, kurā vārgi un ar grūtībām ielaužas pavisam maz kas no apkārtnes. Neizglītota, sāpju nospiesta, viņa strādā par kalponi bagātās ģimenēs. Kontaktu neiespējamība ar māti nomācoši ietekmē Albēru Kamī, veidojot sasprindzinātu un svešinātu attiecību modeli ar citiem cilvēkiem, sarunu pasauli. Taču mātes klusējošā klātesamība, pacietīgā kalpošana un bezvārdu sīkstums dēlā atsaucas ar nepasakāmībai nolemtu mīlestību. Kamī māte mira 1960. gada 20. septembrī.
Jaunības paziņas atceras Kamī kā izteiktu “alžīrieša” tipu – allaž elegants izskats, ģērbšanās maniere, mīlestība pret sportu, pret “Alžīrijas laimi” – jūru, pludmali, sauli, mīlas dēkām. Viņš bija studentu kompānijas dvēsele. Skaisti, tumši mati, izteikti spāniska seja, neliels, pareizi veidots deguns, augsti, reljefi vaigu kauli, pilni vaigi, mazliet pelēka sejas krāsa, uz kuras fona izceļas acis ar vērīgo, tiešo skatienu. Zīlītēs zilā un zaļā krāsa cīnījās ar pelēko. Skaisti veidotās rokas ar enerģiskiem, apbrīnojami precīziem žestiem pasvītroja klusināti izrunātos vārdus. Kamī daudz smējās un mīlēja jokoties. Nogurušo un bezcerīgi godīgo seju neizmainīja vecums.…
