2.2.Viena patiesība.
“ Jau Toma agrīnajā darbā „Summa pret pagāniem” vērojamas tam laikam pārsteidzoša iecietība pret dažādām, no kristietiskās doktrīnas atšķirīgām mācībām. Akvīnietis ir pārliecināts, ka cilvēce visā tās pastāvēšanas vēsturē tiecas uz vienu – mūžīgu un nemainīgu patiesību. Patiesības nav un nevar būt divējādas. Patiesība ir viena. Augustīna filozofija apliecina traģisku cilvēciskās esamības sašķeltību: savā sliecībā uz debesu valstību, tīra garīguma piepildījumu cilvēks nemitīgi jūt zemes smagumu, kuru viņš, dzīvodams šajā pasaulē, nespēj nokratīt. Toms uzskata, ka Aristoteļa filozofija ir tik pilnīga, ka jāsper tik daži soļi, lai tā kļūtu ideāla. Mūžīgās patiesības vārdā Akvīnas Toms izvirza sev uzdevumu samierināt Aristoteļa mācību ar kristietības pamatpostulātiem.”1
2.3.Pasaule.
“Var būt vai nebūt visa pasaule kopumā. Tās līdzdalība esamībā ir Dieva lielākā dāvana. Visu esošo ir radījusi Dieva neizmērojamā mīlestība, un tādēļ radītā būtību izteic nenoteiksmes – vienotais, patiesais, labais.
Kristietiskais Dievs pasauli rada no nekā. Akvīnas Toma koncepcijā šī atziņa gūst jaunu, laika garam atbilstošu jēgu, iezīmējot vienu no Rietumu kultūras dominantēm. Visa esošā dzīvinošais avots ir Dievs – Esamība bez cēloņa. Sv. Augustīna interpretācijā Dievs sevī iemieso mūžību un nemainību. Akvīnas Toma skatījumā Esamības – Dieva – būtību vispilnīgākajā veidā izteic darbība un absolūta jaunrades varenība.
Pasaule ir Dieva radīta, kā tāda tā ir vienota, patiesa un laba. Taču atšķirībā no Austrumu mācībām, kā arī panteiski orientētajām Rietumu reliģiozitātes formām tā nesaplūst ar absolūto esamību – Dievu. Pasaule nav Dievs, nav Dieva ķermenis, bet gan viņa mīlestības rezultāts. Cilvēks var ieraudzīt šo pasaulē mītošo mīlestību, tai vajadzētu kļūt par cilvēcisko attiecību paradigmu. Dievišķā radošā aktivitāte ir paraugs viņa radoša.…
