Akupunktūras vēsture
Akupunktūra ir sen pazīstama ārstēšanas metode, kas ir radusies Senajā Ķīnā. Tās iedzīvotāji jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu dažādu kaišu ārstēšanā izmantoja akupunktūru. Viņi bija atklājuši, ka, stimulējot noteiktus punktus cilvēka ādā, var iespaidot dzīvības enerģijas plūsmu. Enerģija, kas brīvi plūst ķermenī, padara to harmonisku un noturīgu pret slimībām. Akupunktūru izmanto ne tikai cilvēku, bet arī dzīvnieku ārstēšanai. Pēc seniem ķīniešu literatūras datiem akupunktūru veica, lietojot akmeņus ar asiem galiem. Šī metode bija pazīstama ar nosaukumu „bjaņ-ši”. Šo akmeņu standarta forma un ārējais izskats ir palicis nezināms. Senatnē, lietojot „bjaņ-ši”, ārstēja akūtas un hroniskas saslimšanas, tāpat to pielietoja sastrutojumu un asins pārliešanas gadījumos.
Tādējādi „bjaņ-ši” ir akupunktūras priekštecis. Vēlāk aso akmeņu vietā lietoja metāliskas adatas, kuras izgatavoja no sudraba, zelta, dzelzs, vara, bet pēdēja laikā – no nerūsējoša tērauda. Arī mūsdienu Ķīnā ir sastopami gadījumi (galvenokārt laukos), kad sniedzot neatliekamo palīdzību akupunktūras speciālisti kā instrumentus izmanto porcelāna šķembas, dakstiņus, asus akmeņus.
Akupunktūras rašanās laiks nav precīzi noteikts. 770–222 g. p.m.ē. parādījās pirmās grāmatas, kurās tika aprakstītas akupunktūras metodes. Viens no vecākajiem literatūras avotiem, kurā tiek pieminēta akupunktūra, ir kāda grāmata, kuru sarakstījis Czju Cju-mins. Kādā citā grāmatā „Valstu cīņas” pirmoreiz tika aprakstītas deviņas akupunktūrā lietojamu adatu formas. Tomēr akupunktūra tika izmantota arī citās austrumu valstīs (Indija, Koreja u.c.).
20. gs pirmajā pusē akupunktūra kā ārstēšanas metode bija mazpazīstama Rietumos. Bet kopš ASV prezidenta R. Niksona vizītes Ķīnā 1971. gadā situācija izmainījās, jo prezidenta komandas žurnālista Džeimsa Restona pēcoperatīvās sāpes tika veiksmīgi izārstētas, pielietojot akupunktūru. Pēc šī atgadījuma tā Rietumos kļuva populāra.
…