Aktuālie jautājumi bērnu audzināšanā mūsdienu ģimenēs

Jaundzimušā ienākšana ģimenē parasti ir saistīta ar visu ģimenes locekļu, bet jo sevišķi mātes lielām cerībām un stresu. Tā ir situācija, kad mainās ģimenes struktūra un lomas tajā. Abi laulātie vairs nav tikai vīrs un sieva, viņi kļūst arī par tēvu un māti. Bieži rodas stresa situācijas, kuras izjūt katra ģimene. Tas ir laiks, kad mēs piemērojamies viens otram – vecāki bērna vajadzībām un to apmierināšanas iespējām, bērns – apkārtējai sociālajai videi Tautas parunas vēsta: ‘’ Negaidi ābolus no egles un čiekurus no ābeles.” Bērns, piemēram, vienaudžu vidū ir bariņa dvēsele, dzied, dejo, viss viņam izdodas, un vecāki var tikai priecāties par savu izdarīgo atvasi. Cits tur pretī, stūrī apsēdies, stundām pacietīgi veido kādu sīku darbiņu un nemaz neilgojas pēc liela draugu pulka. Vecāku vēlme padarīt pirmo bērnu par grāmatu tārpu, bet otro iesaistīt trīs pulciņos vienlaicīgi parasti cieš sakāvi. Psihologi apgalvo, ka apmēram sešu līdz septiņu gadu vecumā sāk spilgti izpausties bērnā temperaments, ko nav iespējams mainīt. Bārt bērnu par to, ka viņš ir melanholiķis, ir tik pat bezjēdzīgi, kā pārmest, ka viņam nav tumšu matu. Temperaments tāpat kā audzināšana ietekmē cilvēka uzvedību, tāpēc temperamenta nozīmi nedrīkst ne pārspīlēt ne noliegt. To nu vecākiem vajadzētu ņemt vērā. Temperamenta iezīmes ar laiku var kļūt gan par priekšrocību, gan par trūkumu. Taču nedrīkst attiecināt uz temperamentu to, kas radies nepareizas audzināšanas dēļi. Nekādi dabas priekšnosacījumi neveido bērnā to, ko viņš viegli un nemanot pārņem no saviem vecākiem.…