Latvijas vēstures aizsākumi ir meklējami 10000 gadu senā pagātnē, kad Latvijas teritorijā apmetās pirmie cilvēki. Par mūsu priekšteču dzīvi iepriekšējos gadu tūkstošos rakstītu avotu nav. Tikai mūsu ēras pirmajos gadsimtos nedaudzas liecības ir atrodamas ceļojuma aprakstos un hronikās. Lietisko materiālu par senāko periodu glabā zemes kultūrslānis, tādēļ ar Latvijas senvēstures restaurēšanu nodarbojas arheologi, valodnieki, etnogrāfi un antropologi. Šis kultūru slānis ir zemes slānis dzīves vietās un kapu laukos, kas sniedz arheoloģiskas liecības par cilvēku dzīvi. Laiku līdz 12. gadsimtam vēsturnieki iedala akmens, agro metālu un bronzas un dzelzs laikmetā, vadoties pēc materiāla, no kā tika izgatavoti darbarīki un ieroči. Akmens laikmetu iedala agrajā (paleolīts - 3 milj. g. – 9. gadu tūkstotis pirms Kristus.), vidējā (mezolīts, Eiropā – 9. – 4. gadu tūkstotis pirms Kristus.) un vēlajā (neolīts – 4. – 2. gadu tūkstotis pirms Kristus). Akmens laikmets ir pirmais un garākais posms cilvēces attīstības vēsturē, kurš ilga vairāk nekā 2,000,000 gadu. Senajā akmens laikmetā notika cilvēku attīstība no pirmcilvēka līdz mūsdienu cilvēkam. Senā akmens laikmeta beigās cilvēks sāka apdzīvot visu pasauli. Vidējā akmens laikmetā pilnveidojās iztikas iegūšanas paņēmieni, attīstījās medību prasme. Vēlais akmens laikmets ir jaunu izgudrojumu un nozīmīgu pārmaiņu laikmets. Radās zemkopība un lopkopība.
Tieši 10000 tūkstošu gadu senā pagātnē Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās pirmie cilvēki. Latviešu tautas izcelsme ir saistīta ar indoeiropiešu pirmtautu, kuras ļoti sens atzars ir balti. Mūsdienās vienīgie balti pēcteči ir latvieši un lietuvieši. Atkāpjoties Skandināvijas ledājiem Latvijas klimats kļuva siltāks. Ledus blāķi, virzīdamies uz priekšu, nolīdzināja senās Latvijas zemes virsu. No sanesām veidojās kalni un pakalni – Gaiziņš, Mākoņkalns, Zilais kalns un citi. Ledājiem kūstot, upes izveidoja savas ielejas. Tā radās mūsu likteņupe Daugava, arī Gauja un citas upes. Pamazām izplatījās augi, dzīvnieki.…
