Tā nav nedz filmās vai Indijas MTV dzirdamās populārās dziesmas, nedz reliģisku rituālu noformējums. Tā nav arī tautas mūzika. Gluži tāpat kā par tautas instrumentiem nav pieņemts saukt ērģeles vai čellu, šāds nosaukums nebūtu piemērots arī Ziemeļindijas klasiskās mūzikas izplatītākajiem tautas tipa trinkšķināmajiem instrumentiem tampūrai un sārodam.
Pirms septiņām paaudzēm Amdžada Alī Khana senči sārodu radīja, pārveidojot afgāņu rababu, stieptākas, dziedošākas skaņas vārdā atsakoties no iedaļām uz grifa, ādas šķiedru vietā pievienojot metāla stīgas, grifu pārklājot ar tāda paša materiāla plāksni un nosakot, ka stīgas jāspēlē nevis ar pirkstu spilventiņiem, bet ar (šim nolūkam īpaši gari audzētiem) nagiem. Tā ir sāroda spēlmaņu vārīgā vieta, nerunājot par to, ka spēlējot vispirms jāpārvar nagu mocīšana, vēl sāpīgāka ir garu nagu lūšana, tie ātri dilst un, lai nezaudētu vajadzīgo formu, nereti jāpievīlē arī koncerta laikā.
Šī nagu apvīlēšana koncerta laikā man bija liels pārsteigums, līdz mākslinieks mums paskaidroja kāpēc viņš uz skatuves vīlē nagus. Skanējuma atsķirība, kāda ir spēlējot ar nagiem vai ar pirkstu spilventiņiem, ir patiešām iespaidīga.
…