Aizturēšana, radot personai kaitējumu, kā patstāvīgs apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, Latvijas Republikas Krimināllikumā nostiprināts tikai 1999. gadā, tādēļ interesanti uzzināt, kā tiesību teorētiķi un tiesas iztulko šo apstākli, kādus nosacījumus izvirza, lai aizturēšana, kuras laikā personai tiek nodarīts kaitējums, tiktu atzīta par kriminālatbildību izslēdzošu apstākli. Darbā uzmanība pievērsta ne tikai tiesu praksei: ņemot vērā to, ka personas, kurām savā ikdienā visbiežāk nākas saskarties ar personu aizturēšanu, ir policijas darbinieki, analizētas vairākas pret policijas darbiniekiem ierosinātas disciplinārlietas, kurās pētīts, vai personām nodarītais kaitējums bijis tiesisks.
Lai izprastu aizturēšanas, radot personai kaitējumu, kā kriminālatbildību izslēdzoša apstākļa būtību, ir svarīgi noskaidrot arī pašu kriminālatbildību izslēdzošo apstākļu būtību: pamatojumu situācijai, kad personas likumīgās tiesības, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē, kā tiesības uz dzīvību, brīvību, īpašumu, var tikt aizskartas un pārkāptas, bet par to persona netiek vainota, t.i., situācija, kad ārēji noziedzīgam nodarījumam līdzīgs nodarījums netiek atzīts par noziedzīgu, bet pat par sabiedrībai derīgu.
Interesi rada aizturēšanas, radot kaitējumu, kā patstāvīga kriminālatbildību izslēdzoša apstākļa attīstības vēsture un tā piemērošana mūsdienās. Viena no darba galvenajām idejām bija noskaidrot, vai aizturēšana, radot personai kaitējumu, kā patstāvīga kriminālatbildību izslēdzoša apstākļa iekļaušana Krimināllikumā bija pareizs un pamatots solis: šai nolūkā ir jāpēta aizturēšanas, radot kaitējumu, atšķirības no citiem apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, jāaizprot kaitējuma nodarīšanas aizturēšanas laikā tiesīguma nosacījumi un pamatojums situācijai, kad par aizturēšanas laikā personai nodarītu kaitējumu tomēr iestājas kriminālatbildība.
Kā zināms, aizturēšana, radot personai kaitējumu, kā patstāvīgs apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību, nav noteikts daudzu tiesiski attīstītu valstu likumos. Šis kriminālatbildību izslēdzošais apstāklis raksturīgs valstīm, kuras bijušas PSRS sastāvā, tādēļ ir svarīgi izprast, vai likumdevēja paļaušanās arī uz parastiem valsts iedzīvotājiem, kuri ikdienā atšķirībā, piemēram, no policijas darbiniekiem, neveic aizturēšanu, ir pamatota, vai šādu tiesību piešķiršana – aizturēt personu, kura izdara vai izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, un vajadzības gadījumā pat šai personai nodarīt kaitējumu, ir saprātīga? Vai šis ir tas gadījums, kad Latvijai vajadzētu labāk sekot citu Eiropas valstu likumiem, kurās aizturēšana, radot personai kaitējumu, nav paredzēta kā patstāvīgs kriminālatbildību izslēdzošs apstāklis vai arī tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad Latvija un arī citas valstis, kuras atzinušas aizturēšanu, radot personai kaitējumu, par kriminālatbildību izslēdzošu apstākli un tādējādi radījušas savdabīgu instrumentu jurisdikcijas interešu aizstāvēšanai un nodrošināšanai, pilnvarojot šādās darbībās iesaistīties visus iedzīvotājus, ir gājušas pa priekšu citu valstu tiesiskās apziņas attīstībā?
Rakstot šo darbu, izmantoti Latvijas un citu valstu (Krievijas, Ukrainas) tiesību teorētiķu atziņas par aizturēšanas, radot kaitējumu, kā kriminālatbildību izslēdzoša apstākļa būtību, tās tiesīguma nosacījumiem. Analizēti starptautiskie tiesību akti, kaimiņvalstu (Krievijas, Lietuvas) likumi, kā arī Latvijas likumi, kas reglamentē aizturēšanu, radot kaitējumu. Analizēta tiesu prakse, kā arī valsts amatpersonu disciplinārās lietas, kurās nostiprinātas svarīgas atziņas par nosacījumiem, kad aizturēšanas laikā personai nodarītais kaitējums netiek atzīts par noziedzīgu nodarījumu, un, kādiem nosacījumiem pastāvot, par kaitējumu aizturamajai personai iestājas kriminālatbildība.
Aizturēšanu, radot personai kaitējumu, likumdevējs ir noteicis kā vienu no apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību: Krimināllikuma 28. pantā likumdevējs starp apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, min arī nepieciešamo aizstāvēšanos, galējo nepieciešamību, attaisnojamu profesionālo risku un arī noziedzīgas pavēles vai noziedzīga rīkojuma izpildīšanu.1. Lai izprastu aizturēšanas, radot kaitējumu, būtību un atšķirību no pārējiem apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, svarīgi noskaidrot, kas ir tas pamats, kuram pastāvot, tiek izslēgta personas kriminālatbildība, un līdz ar to nepieciešams noskaidrot, kas ir kriminālatbildība. Kriminālatbildība ir viens no juridiskās atbildības veidiem, un tās saturu, pēc tiesību teorētiķa P. Utāna domām, veido sabiedriski bīstamas darbības un personas, kas vainīga šīs sabiedriski bīstamās darbības izdarīšanā, nosodīšana; kā arī Krimināllikumā paredzētā kriminālsoda piemērošana.2 Kriminālatbildība ir noziedzīga nodarījuma izdarīšanas juridiskās sekas, tās robežas reglamentē Krimināllikums, bet kriminālatbildību nosaka tiesa saskaņā ar materiālās un procesuālās likumdošanas normām (saskaņā ar Kriminālprocesa likumu, sodu par noziedzīgu nodarījumu var noteikt arī prokurors Kriminālprocesa likuma 35. panta kārtībā3), un kriminālatbildības noteikšanai seko Krimināllikumā noteiktā soda piemērošana; konkrēti- kriminālatbildība ir vainīgās personas tiesisks pienākums atbildēt valstij par izdarīto noziedzīgo nodarījumu.…
