Aizstāvība kriminālprocesā pirmstiesas izmeklēšanā

NOBEIGUMS
Autore secina, ka aizstāvja institūts ir ļoti sens, tas parādījās vēl Senās Romas Republikas laikā. Savukārt, Latvijas kriminālprocesuālajās normās nepārtraukti ir vērojama aizstāvja tiesību apjoma paplašināšana. Pirms 1958. gada Kriminālprocesa pamatu pieņemšanas aizstāvis krimināllietā drīkstēja piedalīties tikai tiesā. No kā secināms, ka aizstāvja piedalīšanās kriminālprocesā pirms tiesas izmeklēšana agrāk nebija pieļaujama, un personām, kam šobrīd ir tiesības uz aizstāvību pirms tiesas izmeklēšanā, agrāk savu aizstāvību bija jārealizē pašām. Autores ieskatā, ir svarīgi apzināties savas tiesības pieaicināt aizstāvi jau no brīža, kad uz aizdomu pamata par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu tiek veiktas pirmās procesuālās darbības, jo kvalitatīva pirmstiesas aizstāvība, nospēlē ļoti lielu lomu tajā, kāda tālāk būs lietas gaita, un vai personu vēlāk sauks pie atbildības.
Autore piekrīt V.Platpīra viedoklim, ka aizstāvības nepārtrauktība, proti, viena un tā paša advokāta – aizstāvja piedalīšanos visā kriminālprocesa gaitā, kriminālprocesā ir viens no galvenajiem nosacījumiem aizstāvības kvalitātes nodrošināšanai, un ka aizstāvības nepārtrauktība labāk ļautu nodrošināt juridisko palīdzību, jo viens advokāts labāk pārzinās konkrēto lietu gan kopumā, gan katrā atsevišķā stadijā.
Autores ieskatā, advokātus sākotnēji jau varētu norīkot uz visu kriminālprocesu kopumā, nevis tikai uz atsevišķām procesa stadijām, tā nodrošinot kvalitatīvāku aizstāvības sniegšanas pakalpojumu klientam.
Autore norāda, ka viņas ieskatā būtu palielināmas takses par valsts nodrošināto juridisko palīdzību, lai tā mazinātu problēmu saistībā ar advokātu neieinteresētību konkrētos procesos, kuros jāsniedz valsts nodrošināto juridisko palīdzību.
…