Pats jēdziens ”aizgādība” Latvijas Republikas tiesību aktos tika definēts 2002. gadā un tas ir: Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja starp vecākiem rodas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.
Ja vecāki dzīvo šķirti, kopīga aizgādība turpinās, bet tas vecāks, pie kura bērns dzīvo, īsteno ikdienas aizgādību, savukārt otram vecākam ir saskarsmes tiesības tikties ar bērnu, bet tiesa var noteikt arī viena vecāka atsevišķu aizgādību – tad visus būtiskos lēmumus attiecībā uz bērna audzināšanu pieņem tikai viens no vecākiem.
Strīdus gadījumā tiesa izprasa bāriņtiesas atzinumu un, balstoties uz atzinumu un laulāto lūgumiem, nosaka kārtību, kādā saskarsmes tiesības izmantojamas un kam nosakāma atsevišķa aizgādība. Ierobežot saskarsmes tiesības var tikai tiesa, ja tas atbilst bērna interesēm.
Ja vecāki ar bērnu apietas sevišķi slikti, kā arī tad, ja viņi nerūpējas par bērnu vai nenodrošina bērna uzraudzību un tas var apdraudēt bērna fizisko, garīgo vai tikumisko attīstību, viņiem var atņemt aizgādības tiesības. Aizgādības tiesību atņemšanu vienam vai abiem vecākiem kā galējo līdzekli piemēro tiesa. Atņemot aizgādības tiesības vienam vecākam, tiesa nodod bērnu otra vecāka atsevišķā aizgādībā.
Aprūpes tiesību atņemšana ir bāriņtiesu kompetencē, vecākiem bērna aprūpes tiesības tiek atņemtas, ja bāriņtiesa atzīst, ka :
1) ir faktiski šķēršļi, kas kādam no vecākiem liedz iespēju aprūpēt bērnu;
2) bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, vecāku vainas dēļ.
Par faktiskiem šķēršļiem var uzskatīt: 1) brīvības atņemšanas soda izciešanu, 2) vecāku veselības stāvokli. …
