Latviešu glezniecības attīstībā nozīmīga vieta pieder ainavai. Pievienojot apzīmējumu ‘’ klasiskā ‘’ tai latviešu ainavai, ko pārsvarā radījuši vecākās paaudzes meistari, šāda ainava maksimāli atbilst visiem pieņemtajiem priekšstatiem par šo žanru, proti – tā ļauj izprast un izjust dabu visā pilnībā, nojaust dabas stihisko varenību, nemitīgo kustību, iekšējās likumsakarības. Tā ļauj rast priekšstatu par savas zemes ģeogrāfiskajām īpatnībām un dod iespēju iepazīt sava novada dabu. Turklāt šāda ainava pauž dabas izrasītās noskaņas, kas padara cilvēku vērīgāku, iekšēji skaidrāku un bagātāku. Latviešu klasiskās ainavas meistaru darbu izstādē ( ja tāda būtu sarīkota ) skatītājs varētu baudīt gan jūras plašumu un lauku skatu krāšņumu, gan upju ūdeņu un krastu gleznieciskumu, gan mazpilsētu savdabību, nemaz nedomājot par to, ka E. Kalniņš, piemēram, ir uzticīgs klasiskajam plenēram, bet citi gleznotāji – relatīvajam plenēram, jo mākslinieku sniegums paustu plenēra apoteozi, slavinātu Latvijas dabu un liecinātu par ainavu glezniecības augsto idejiskumu, latviešu mākslas neatkārtojamo savdabīgumu un mūsu mākslas meistaru izcilo profesionalitāti.
Latviešu ainavas attīstībai ir svarīgas tās realistiskās mākslas tradīcijas, kuras tā mantojusi no ievērojamākajiem latviešu nacionālās glezniecības skolas izveidotājiem – Pēterburgas mākslas akadēmijas absolventiem J. Rozentāla, V.Purvīša un J.Valtera.
V.Purvītis bija pirmais latviešu ainavists, kurš attēloja tikai Latvijas dabu un bija arī dekoratīvās ainavas aizsācējs Latvijā. Kaut arī V.Purvītis bieži gleznoja konkrētās vietās, taču īpaši raksturīgas viņam ir monumentāla vēriena ainavas, kurās mākslinieks sintezēja dažādās Latvijas vietās gūtos iespaidus. …