Agrīnās renesanses gleznotāji

Par renesanses sākumu vēsturniekiem ir dažādi uzskati, jo nav vienprātības par kādu
precīzu sākumpunktu. Ar precīzu datumu grūti fiksēt pārdeju no gotikas uz jaunu laiku
un jaunu domāšanu. Daži zinātnieki tomēr skaidri pierāda, ka jau ar Akvīnas Tomu
filozofiskā doma un līdz ar to arī kultūrvēsturiskā situācija strauji izmainījās. Mākslas
darbi vienmēr ir bijuši labi liecinieki pārmaiĦām sabiedrībā, tāpēc arī par renesanses
sākumu varam gūt priekšstatu tieši no mākslas darbiem. Pētot tos, var izveidot renesanses
periodizāciju un pēc jaunu iezīmju parādīšanās sagrupēt darbus, kas ir raksturīgi
konkrētam laika posmam.
Dažādās valstīs renesanses dalījums atsevišėos posmos nav vienāds. Lielas atšėirības
ir starp Itāliju un pārējo Eiropu. Piemēram, Latvijā renesanses izplatība ir minimāla un
attiecināma tikai uz sešpadsmito gadsimtu. Līdzīgi ir arī citur ZiemeĜeiropā. Pēc Itālijas kā
renesanses dzimtenes vispārpieĦemtās periodizācijas agrā renesanse (kvatročento) bija
laikā no 1400. līdz 1500. gadam.
Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanses idejas pilnveidojās Itālijā, kur
attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka
atdzimt zinātne. Šajā ziĦā īpaši izcēlās Florence. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko
Petrarka (1304-1374), Džoto di Bondone (1267-1337), Tomaso Mazačo (1401-1428),
Filipo Bruneleski (1379-1446), Lorenco Žiberti (1378-1455), Donatello (1386-1466),
Nikolo Makjavelli (1469-1527) un virkne citu renesanses literatūras, poēzijas,
glezniecības, tēlotājmākslas, mūzikas, filozofijas, arhitektūras, kā arī dažādu zinātnes jomu
atdzimšanas pionieri, tādējādi renesanses mākslinieki bija daudzpusīgi, varēja vienlaicīgi
darboties gan mākslā, gan tēlniecībā, arhitektūrā, zinātnē.
…