Romas ķeizara valstī bija ap kristietības rašanās laiku ieviesušies dažādi reliģijas kulti un mistērijas. Tās pa daļai bija pārnākušas no austrumiem un mēģināja pievilināt cilvēkus ar savu noslēpumainību. Turpretī kristīgā ticība sludināja cilvēku mīlestību, ko pagāni tajā laikā nemaz nepazina. Pagānu ticība parādās kā panteisms, vai kā politeisms. Grieķiem un romiešiem māksla – dzeja, glezniecība, arhitektūra, tēlniecība, filozofija – bija sasniegusi augstu pakāpi. Taču tajā pašā laikā skeptiķi atzina, ka nekur neesot patiesība, tā nekas nespēja pagānu ticību pasargāt no garīga bankrota. Jūdu ticībai bija savāda valsts, kura atradās toreizējā pasaulē pašā vidū, bet atšķirta no citām valstīm. Mācīti vīri farizeji (t.i. “atšķirtie”), apspieda tautas garīgo brīvību. Otrie – augstas kārtas ļaudis – saduķeji, nebija Kristus mācības piekritēji. Jūdu mūku sabiedrība esēji (eseņi) neatstāja nekādu ietekmi uz vispārējo tautas dzīvi.
Antīkajā pasaulē skola nebija instruments, ar kura palīdzību cilvēkus varētu iesaistīt sabiedrībā. Romas skolas bija pārņemtas no grieķiem un tā norobežotas no ikdienas dzīves, politikas un arī reliģiskās darbības. Pirmais skolotājs bija literators, otrs – gramatiķis. Skolās mācīja dzeju, stilistiku, mūziku, astronomiju, filozofiju, ģeometriju, grieķu, latīņu valodas. Otrā etapā jau mācīja oratora mākslu, svarīga nozīme bija fiziskai audzināšanai.…