Agresivitāte personologu atziņās

Pēc Z.Freida domām, daudzi objekti ārējā pasaulē var nodrošināt „brīvo tirgu” cilvēku pamatvajadzību apmierināšanai. Instinkti ir spējīgi mainīties tik tālu, kas ir skaidri redzama un iespējama kustība no objekta uz objektu cilvēka centienos sasniegt baudas maksimumu. Ja vajadzības apmierinājums neiestājas ar izraudzītā objekta starpniecību, tas var tikt izveidots ar kādu surogātu tā, ka apmierinājums tomēr tiek panākts. Instinkti var pagriezties pret pašu indivīdu, kad personas agresīvās izjūtas pret citiem vēršas pret sevi kā mokoša pašrefelksija, pašmocīšana līdz pat pašnāvībai. [1; 34]
Agresija ir galvenā izpausme nāves instinktiem, kuras varā nonākot, indivīdi mēģina bojāt citus vai sevi. Z.Freids domāja, ka agresīvie impulsi katrā ziņā ir ļoti stipri. Viņš to redzēja tā „Ir taisnība, ka cilvēks nav delikāts, draudzīgas būtnes, kuras vēlas mīlestību. Tās aizstāv sevi, ja viņām uzbrūk, bet tām piemīt arī agresijas vēlēšanās valdonīgais spēks, kuru var uzskatīt par daļu no viņa instinktu bagātības. Rezultātā izrādās, ka viņu kaimiņš ir ne tikai iespējamais palīgs, bet arī seksuālas objekts, bet arī izaicinošs kārdinājums, lai savu agresivitāti apmierinātu uz viņa ādas, eksplotētu viņa spēju strādāt bez maksas, izmantojot kā seksuālo objektu bez piekrišanas, atņemtu viņa īpašumu, pazemotu to, izraisītu sāpes, spīdzinātu un nogalinātu to.” [1;36]
Z.Freids uzskatīja, ka Id ir personības sākums, kurš sakņojās indivīda bioloģijā. Un primāri tas sastāv no nepazināti seksuālā un agresijas instinktiem (libido Eros un libido Tanatos).…