Man apskatāmā darba priekšmets ir agresijas cēloņi un izpausmes, un objekts – sākumskolas vecuma bērns.
Sociālajiem darbiniekiem bieži nākas sastapties ar bērnu agresivitāti, kas ir viena no aktuālajām problēmām mūsu sabiedrībā. Ar šo problēmu nākas saskarties arī vecākiem, skolotājiem, bērniem – jebkuram mūsu sabiedrības loceklim. Mums būtu jānovērtē sava attieksme pret agresivitāti ģimenē, televīzijā, mācību iestādēs, sabiedrībā utt. Bērnu agresivitāte ir viens no smagākajiem pārbaudījumiem ikvienam cilvēkam. Tikai šīs problēmas izpratne varētu palīdzēt cīnītie ar tas sekām un meklēt cēloņus.
Agresija – agresīva uzvedība (lat. aggressio – uzbrukums) ir destruktīva uzvedība; agresivitāte ir individuāla vai grupas īpašība.
Pastāv divi viedokļi, kāpēc notiek agresīvs uzbrukums: pirmkārt, agresijas iemesls ir frustrācija; otrkārt, agresija veidojas kā iemācīta, sociāli akceptēta uzvedības forma. Taču atšķirībā no psihologu viedokļiem biologi agresiju saprot kā iedzimtu instinktu, kas izplatīts visā dzīvnieku pasaulē.
Ja atceramies mācības sākumskolā, droši vien atmiņā nāks klases „huligāns” – bērns, kas aizskāra klasesbiedrus un aizsāka kautiņus. Sākumskolā joprojām bieži ir vērojamas situācijas, kas bērni grūstās, sit pa dažādām ķermeņa daļām, apmētā cits citu ar skolas piederumiem, piemēram, zīmuļiem un skolas somām, apsaukājas ar dažādiem viņu leksikā esošiem lamuvārdiem; bieži vien tā ir tikai rūkšana, šņākšana vai nepatīkama mīmika, ko var raksturot ar vārdu mērkaķojas. …