Lai gan savstarpējās attiecībās ar apkārtējiem cilvēkiem, mēs neesam agresīvi un nežēlīgi, ir grūti iedomāties kādu mūsdienu laikrakstu, radio vai televīzijas pārraidi, kur nebūtu kāds paziņojums par agresijas aktiem. Tādēļ par sava zinātniskā darba tēmu izvēlējos agresiju, jo mūsdienās tā ir ļoti aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Agresija kā varas, spēka izmantošana ir sastopama visapkārt mums. Mūsdienās ar militāra spēka palīdzību tiek risināti konflikti Balkānos, Tuvajos Austrumos, arī Irākā. Arī noziedzības līmenis ir augsts. Televīzijā un presē tiek aprakstīti agresijas akti ģimenēs. Agresija ir plaši sastopama gan personiskā, šauras saskarsmes līmenī, gan visas pasaules mērogā.
Mūsu ikdienas situācijā, kad sabiedrībā un apkārtnē viss tik strauji mainās, par ikdienišķu parādību ir kļuvusi spriedze, trauksme un depresija. Šāda veida “kokteili” ir grūti izturēt pat pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam, kas pasauli jau tāpat uztver daudz emocionālāk un saasinātāk. Šādās situācijās pieaugušo pasaulei ir jānāk palīgā bērnu pasaulei, bet ko darīt, ja pieaugušie to nedara, vai gluži pretēji vēl papildina no ārpasaules nākošo spriedzi un trauksmi ar iekšēju trauksmi un nedrošību bērnā pašā.
Saasinoties šīm problēmām, jāatzīst, ka stress, trauksme, vardarbība un agresivitāte ir vienas no nopietnākajām problēmām ar ko šodien saskaras mūsu cilvēce. Mums jārod atbildes uz jautājumiem: Kāpēc pusaudži rīkojas agresīvi, kas viņus satrauc, ko viņi domā, kādi ir viņu uzvedības un darbības paraugi? Kas ir jādara, lai novērstu agresīvu uzvedību?
Uz šiem jautājumiem atbildes meklēja cilvēces gaišākie prāti gadsimtiem ilgi, mēģinot to izskaidrot no filozofijas un reliģijas viedokļa. Bet tikai mūsu gadsimtā šīs problēmas kļuva par zinātnisku pētījumu objektu, tāpēc vēl nav atrastas visas atbildes uz jautājumiem, kas saistītas ar agresivitāti, tomēr ir panākts zināms progress, un šodien mēs zinām samērā daudz par agresivitāti.
20. gs. tiek dēvēts par ”trauksmes un agresivitātes gadsimtu”, un sākot ar 60. gadu vidu šīs tēmas ir kļuvušas par aktuālākajām pasaulē. Civilizācijas grūtības, ātrās izmaiņas un daļējā atteikšanās no reliģiskām un ģimeniskām vērtībām veido ar vien jaunus konfliktus atsevišķiem subjektiem un sabiedrībai kopumā.
Skaidrs, ka agresivitātes cēloņi var būt dažādi, teorijas, kuras apskatītas tālāk, to parādīs. Taču neatkarīgi no tā, kādu viedokli pārstāv attiecīgās teorijas radītāji, visi atzīst, ka ģimenes, draugu, sociālās vides ietekme uz cilvēka agresijas līmeni ir nenoliedzama.
Šobrīd psihologu vidū dominē uzskats, ka jebkuru uzvedības tendenci ietekmē visdažādākie faktori, uzvedība veidojas dažādu faktoru mijiedarbībā. Mūsdienās agresijas pamatojumam izplatītākā ir sociālās iemācīšanās teorija, kura akcentē domu par ekrāna vardarbības saistību ar agresijas palielināšanos. Iepazīstoties ar agresijas sociālās iemācīšanās teoriju, radās interese par to, cik augsts ir pusaudžu agresijas līmenis un kāda sakarība pastāv starp TV agresīvo raidījumu skatīšanās ilgumu.
Daudzi pazīstami zinātnieki jau aptuveni piecdesmit gadus atpakaļ saskārās ar agresivitātes definēšanas problēmu. Jautājums it kā likās vienkāršs un tika uzstādīts pietiekami konkrēti – ko mēs varam saukt par agresiju. Taču atbildes tika dotas pārsteidzoši lielā skaitā. Mūsdienu zinātnē agresivitātei nav viennozīmīga traktējuma, jo tai ir sarežģīta struktūra un formu dažādība.
Daļai skolēnu ir augsts agresivitātes līmenis. Pusaudži skolās izceļas ar savu skaļumu, agresiju, trauksmainību, kas, protams, ir atkarīgs no katra fiziskās un psihiskās attīstības īpatnībām un rakstura iezīmēm. Tāpēc rodas jautājums, kas tie ir par iemesliem, kas rada agresivitāti pusaudžu vecumā, cik tā ir atkarīga no individuālajām īpatnībām, cik no vecuma īpatnībām, cik no apkārtējās vides ietekmes? To, ka agresija, bailes, nemiers ik dienas mājo mums līdzās un mēs to jau uzskatām par normālu dzīves parādību, mēs redzam ne tikai uz ielas, mūsu valsts politikā, bet arī TV, ko stundām ilgi skatās lielākā daļa bērnu.…
