IEVADS
Agresija, pēc manām domām, mūsdienās ir ļoti aktuāla tēma, kurai būtu jāpievērš vairāk uzmanības. Agresija kā varas, spēka izmantošana ir sastopama visapkārt mums. Neskatoties uz to, ka ir 20. gadsimta beigas, vēl joprojām vairākās pasaules vietās notiek karadarbība. Arī noziedzības līmenis ir ļoti augsts. Televīzijā un presē bieži tiek aprakstīti agresijas akti pat ģimenēs. Tātad agresija ir plaši sastopama gan personiskā, šauras saskarsmes līmenī, gan visas pasaules mērogā.
Liekas, ka līdz ar civilizācijas attīstību vajadzētu mazināties cilvēces agresivitātei. Cilvēki taču strādā, lai uzlabotu savu un bieži arī citu dzīvi. Agresija, vardarbība nevarētu tikt uzskatīta par kaut ko labu, pozitīvu mūsu dzīvē. Pēc manām domām, agresija vienmēr ir saistīta ar sāpēm un ciešanām. Iespējams šī tēma ir bijusi aktuāla ne tikai mūsdienās, bet arī agrākos laikos. Cilvēks acīmredzot vienmēr ir karojis, vienmēr nogalinājis, vienmēr sāpinājis.
Pašlaik visas galvenās pieejas agresijas jautājumam varētu iedalīt trīs lielās grupās - teorijas, kuras apskata agresiju kā iedzimtu dziņu, teorijas, kuras apskata agresiju kā situacionālu faktoru noteiktu emocionālu reakciju, kā arī tādas pieejas šim jautājumam, kuras ir saistītas ar bioloģisku faktoru ietekmi uz agresivitāti.
Sākot ar 60.gadu vidu agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par vardarbības gadsimtu.
Manuprāt, mūsdienu sabiedrība kopumā ir kļuvusi cietsirdīgāka. Liela cietsirdība ir vērojama skolās gan pret bērniem, gan pret skolotājiem. Arī bērnudārzos bērnu neadekvātai uzvedībai ir tendence pieaugt.
Literatūra, kurā aplūkota agresivitāte ir ļoti plaša. Sevišķi pēdējos gados Rietumos pievērš lielu uzmanību agresivitātei un tās novēršanai. To pēta dažādas zinātnes disciplīnas - gan dabas, gan sociālās zinātnes. Daudzi psihologi ir izstrādājuši teorijas, cenšoties saprast agresivitātes dabu un atklāt dotās uzvedības nozīmi un jēgu. Psihologu skatījums uz agresivitāti liek secināt, ka mūsdienu zinātnē nav viennozīmīgs agresivitātes traktējums jeb definīcija.
Vārds agresija ir cēlies no latīņu vārda "aggredī, agress", kas tulkojumā nozīmē "uzbrukt". Ir vairākas agresijas definīcijas:
- “Agresija ir jebkura uzvedība, kurā ietilpst draudi vai zaudējumu nodarīšana” (Buss A.H.);
- “lai kaut kāda darbība tiek kvalificēta par agresiju, tajos jābūt aizskāruma apņemšanās vai apvainojums” (Berons.R, Ričardsons);
- “tas ir tieksme nodarīt pārējiem fiziskās sāpēs” (Ziļmans);
- “Agresija - uzvedība, kuras mērķis ir ievainot kādu objektu” (Berkowitz);
- “Agresija - mērķtiecīga jebkāda veida kaitēšana citiem.” (H.L. Roediger);
- “Agresija ir uzvedība ar nolūku izraisīt sāpes vai kaitējumu.” (J. Jewett)
- “Agresija ir uzvedība, kuras mērķa reakcija ir tās personas ievainošana, pret kuru tā ir vērsta” (A. Bandura);
- “Agresija ir jebkura mērķtiecīga uzvedība, kuras rezultāts ir kādas personas vai dzīvnieka fiziska vai garīga ievainošana vai īpašuma sabojāšana vai iznīcināšana” (K.G. Shaver);
Agresija ir uzvedība ar mērķi ievainot citu personu (fiziski vai verbāli) vai iznīcināt priekšmetus. Šīs definīcijas uzsvars tiek likts uz mērķi, nodomu. Ja persona nejauši pārpildītā liftā uzkāpj kādam uz kājas un pēc tam atvainojas, to nevar uzskatīt par agresijas aktu.
…
