Agresija ir individuāla vai grupveida darbība, virzīta uz cita cilvēka vai grupas fizisku vai psiholoģisku graušanu, kaitēšanu vai iznīcināšanu. Var izpausties kā reakcija uz frustrāciju, ko pavada dusmas, naidīgums. Eksistē dažādi agresijas veidi: reaktīvā, ekspresīvā, afektīvā, naidīgā (kaitēt par katru cenu), instrumentālā, kurā mērķis var būt neitrāls Agresiju kā masu antisociālo virzību un rīcību (terors, genocīds, vērsts pret rasi, reliģiju, ideoloģiju) pavada inficēšanās (savstarpēja uzbudināšanās, priekšstatu stereotipizācija). Tas sekmē „ ienaidnieka tēla” veidošanos un nostiprināšanos. Agresivitāte ir tā personības īpašība, kas raksturo gatavību agresīvai rīcībai. To ietekmē:
Sociālā iemācīšanās – uzvedības teorētisko un praktisko modeļu apgūšana;
Orientācija uz sociāli kulturālajām normām (sociāla atbildība);
Situatīvie faktori – apkārtējo cilvēku nodomu interpretācija, atgriezeniskās saiknes saņemšanas iespējas, uzbrukšanas ieroču provocējošā ietekme utt.)
Paškontroli pār agresiju veicina attīstīta empātija, identifikācijas pakāpe, decentrācijas spēja, uzskats par cilvēku kā pašvērtību.
Vairumā gadījumu agresija ir apgūta un situatīvi var tikt izmantota. Pieaugot cilvēks agresijas sekas saskata diferencētāk
Cilvēku agresijai ir vismaz trīs funkcijas:
1)Sava mērķa sasniegšana
2)Atslodze
3)Pašrealizācija un pašapliecināšanās
4)Bērnībā agresija izpaužas kā sekundārs process, kā reakcija uz nelabvēlīgu audzināšanas stilu vai bērna nespēju ar konstruktīvu darbību un saskarsmi apmierināt savas vajadzības un intereses. Kriminogēnas grupās agresija izpaužas jau kā uzvedības stils. Sociālajā psiholoģijā izšķir trīs agresijas pamatveidus:
1.Naidīgā jeb afektīvā agresija – tās mērķis ir sagādāt ciešanas citam cilvēkam vai pat viņu nogalināt, tā var būt vardarbība, piemēram, ģimenē.
2.Instrumentālā agresija – šajā gadījumā agresors tiecas sasniegt kādu noteiktu mērķi uz agresijas upura rēķina, tā nav saistīta ar emocijām.
3.Pārceltā agresija – ļoti bieži sastopama ģimenē.
Pēc formas ļoti bieži iedala verbālajā, fiziskajā un pastarpinātajā agresijā. Daudzi pētījumi liecina, ka zēni gandrīz visos vecuma posmos vairāk aizraujas ar fizisko agresiju. To apliecina arī noziegumu statistika. Pēdējos gados agresiju iedala arī reaktīvajā (izprovocētā) un proaktīvajā (neizprovocētā) agresijā. Parasti reaktīvā agresija tiek uzskatīta par taisnīgu. Agresijas sociālais pamats ir konkurence, kas ir neizbēgama plašā sabiedrībā, bet no tās jāizvairās izglītības sistēmā un ģimenē. Vecākiem ir jāzina, ka pārmērīgi stingras prasības var veicināt agresijas nostiprināšanos bērna uzvedībā.…
