1.AGRĀRĀ POLITIKA LĪDZ IESTĀJAI EIROPAS SAVIENĪBĀ
1.1. LAUKSAIMNIECĪBAS SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS LATVIJĀ
Cilvēks un dabas resursi ir saistīti ciešās kopsakarībās, un šo kopsakarību raksturs un izpausmes laika gaitās mainās. Latviešiem zemes ir svarīga, un līdz pat nesenam laikam – 20.gs. sākumam – latviešus varēja dēvēt par zemnieku tautu, bet līdz pirmajai tautas atmodai un inteliģences veidošanās procesam – pat par zemnieku kārtu. Tādējādi zemes, meža, lauksaimniecības un lauksaimnieku vēsture, kā arī agrārā vēsture lielā mērā veido visas Latvijas vēsturi.
Lielākā daļa Latvijas lauku saimniecību ir ģimenes bizness. Latvijas lauksaimnieki ir nozīmīgi vietējai nodarbinātībai daudzos lauku reģionos, viņi ir arī galvenie nodrošinātāji ar lauksaimniecības produktiem. Tāpat viņi ir pirmais posms pārtikas ķēdē, tikai dažreiz novedot ražošanas procesu līdz galaproduktam savā saimniecībā, bet visbiežāk pārdodot produkciju citiem tās turpmākajai pārstrādei.
{Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika - kādu to veidosim Latvijā? 6.lpp.}.
Nevajadzētu aizmirts, ka lauksaimnieki arī ir komersanti, un komersanta galvenais darbības mērķis ir gūt peļņu. Latvijas lauksaimnieku vidējie ienākumi ir zemāki kā ES lauksaimniecībā nodarbināto vidējie ienākumi. Lauksaimnieki strādā ļoti smagi par relatīvi zemu atalgojumu, īpaši lopkopībā.
Latvijā var novērot, ka lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars strauji samazinās. No 1997.gada līdz 2003.gadam tas sarucis gandrīz divas reizes.
{Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika - kādu to veidosim Latvijā? 7.lpp.}.
Lauksaimnieku primārā nodarbošanās ir produktu ražošana, balstoties uz tradīcijām un izmantojot moderno zinātni un tehnoloģijas ar mērķi piedāvāt drošu un kvalitatīvu pārtiku par pieejamu cenu. Sabiedrība arvien lielāku uzmanību veltī pārtikas drošībai un kvalitātei, dzīvnieku veselībai un labturībai, kā arī vides aizsardzībai. Lai ieviestu šīs prasības, nepieciešami papildu ieguldījumi un prasme.
{Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika - kādu to veidosim Latvijā? 7.lpp.}.
Lauksaimniecībai Latvijā ir labas un lielas potenciālas iespējas. Latvijā ir pietiekami daudz mitruma, siltuma un gaismas augstāk raksturotā bioloģiskā un ģenētiskā potenciāla izmantošanai. Latvijā ir zemes platības, kurās varētu ražot 5 – 6 miljonus tonnu zāles sausnas lopbarībai, 3 miljonus tonnu graudu un daudz cukurbiešu, kartupeļu, ābolu, ogu un citas augkopības produkcijas. Lauksaimniecības vietu nacionālajā ekonomikā, tās makroekonomiskajos rādītājos arvien vairāk nosaka lielie veiksmīgie lauksaimniecības uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, kurus vada talantīgas personības. ( Saimniekošanas mācība, 1999, 71.lpp.)
Lauku attīstība ir viena no aktuālākajām Latvijas reģionālās attīstības problēmām. 30 % valsts iedzīvotāju dzīvo laukos, kas aizņem Latvijas teritorijas lielāko daļu. ES ( Eiropas Savienība ) atzinusi, ka – lai nodarbotos ar tradicionālajām saimniekošanas nozarēm, apsaimniekotai zemes platībai, jābūt ne mazākai par 50 ha. Latvijā tikai 6.4 % ir tādu zemes īpašnieku, kam apsaimniekotās zemes platības ir lielākas par 30 ha, bet 64.8 % veido tādi zemes īpašnieki, kas apsaimnieko 2 – 10 ha zemes. Arvien vairāk Latvijas zemnieku pēc iestājas ES nespēj konkurēt ar lielajām zemnieku saimniecībām, kas savu produkciju piedāvā Eiropas tirgum. Līdz ar to mazie Latvijas zemnieki, meklējot veidus, kā vairāk nopelnīt, izmantojot raksturīgās lauksaimniecības zemes, ūdeņu un mežu iespējas, sāk attīstīt netradicionālās lauksaimniecības formas. Jebkura produkta ražošana un tā tirgus ir atkarīgs no globālajiem nozarē notiekošajiem procesiem, tādēļ ne mazāk svarīgi ir zināt, kādas ir ražošanas un starptautiskās tirdzniecības apjomu attīstības tendences. Piedāvājot jaunu preci, ražotājam jāizpēta potenciālais eksporta un vietējais tirgus, jānoskaidro produkcijas realizācijas cenas un jāveltī pūles preces ārējā izskata uzlabošanai. Vājā kooperācijas ( sadarbības ) attīstība netradicionālās lauksaimniecības nozarēs bremzē straujāku šo nozaru attīstību Latvijā.
…
