Agrārā reforma Latvijā starpkaru periodā

Agrārreformas negatīvās un neviennozīmīgās puses
Vācu lietpratēji atzina, ka Latvijas klimatiskie apstākļi nosaka, ka pat 40 – 50ha lielas platības ir nepietiekamas, lai veidotu saimniecības, kuru pamata nodarbe būtu graudi. Rezultātā netika atrisināts viens no agrārreformas galvenajiem, mērķiem “nodrošināt maizi”, jo 1929.gadā graudu iepirkums jaunsaimniecībās – bija 32,4 tūkst tonnu, bet tikmēr viņi pārdeva 20,7 tūkst tonnu, kas liecināja par to, ka arī mazās saimniecības nebija spējīgas pastāvēt kā graudus ražojoši uzņēmumi, jo lielāki ieņēmumi bija no lopkopības. (Aizsilnieks; 1968: 344 – 345)
Zemes sadale ne vienmēr notika taisnīgi, jo pastāvēja korupcija. Agrārreformas vājā puse bija arī zemes sadale militārām personām, jo tām nebija specializētu zināšanu lauksaimniecības jomā, kā rezultātā mazinājās produktivitāte kā rezultātā agrārreformā iegūtas zemes tika pārdotas tālāk (bieži vien notika spekulācijas). Agrārreforma radīja milzīgu parādu slogu jaunajiem saimniekiem, kas 1930.gadā sastādīja 277,3 milj. Ls (Aizsilnieks; 1968: 361)
Šajā referātā nav iespējams novērtēt valdības rīcību attiecībā uz Valsts zemes fondu, paturot savā īpašumā 52,43% valsts zemes fonda, no kura lielākā daļa bija meži.

Nobeigums
Agrārreforma ir vērtējama pretrunīgi, jo, pirmkārt, tā nesasniedza mērķus par lauksaimniecības attīstību kā graudkopības nozari. Tomēr Eiropas tirgus pieprasījums noteica agrārās reformas attīstību, kā rezultātā par lauksaimniecības vadošo nozari kļuva lopkopība. Tas arī ir saprotams, jo lopkopība ir ienesīgāka graudkopību.
Jāatzīst, ka agrārā reforma ir veicinājusi ekonomikas izaugsmi, jo kā jau iepriekš minēts – lauksaimniecības produkti eksportā veidoja 1/3 – ½..
Agrārā reforma bija gan sociāls pasākums – palīdzot valstij izvairīties no sociālo slāņu izteiktas diferenciācijas, gan ekonomisks pasākums.


…