Par uzmanības trūkuma kompensāciju liecina arī nepārtrauktie drošības garanta apliecinājuma pieprasījumi: “Pasmaidi, lūdzu!” un vēlme, lai tajā brīdī māte smaidītu tikai un vienīgi viņai vien.
Viss autobiogrāfiskā romāna vēstījums virzīts uz garīgā konflikta starp māti un meitu atrisinājumu. Autores izmantotā instrumentārija kopums ir skaidri saskatāms. Viņa rakstīšanas procesā izmanto gan diferenci starp “es” tagadnē un “viņa” pagātnē, uz kuru skaidri norāda viena no romāna personām – psihoterapeite Ingeborga, sarunas gan ar šo psihoterapeiti, gan savu mīļāko, gan arī pašu stāstījuma pierakstu, uz kuru viņa tiek pamudināta. Rodas iespaids, ka instrumentārija kopuma atklāšana, kas tiek izmantota pašanalīzes procesā, bijis vismaz viens no viņas mērķiem.
A. Nesaules stāstījums visā darba gaitā pauž viedokli, ka, apzinoties un izprotot savas izjūtas un to cēloņus, iespējams mazināt vai pat atbrīvoties no to izraisītajām sekām. Darba ievadā viņa apgalvo: “Mans stāsts pierāda, ka dziedināšana ir iespējama.” Dziedināšana šī stāsta aspektā nozīmē, ka beidzot Agate ir spējīga piedot savai mātei, neraugoties uz to, ka sāpes nav mitējušās. “Es saprotu māti, mīlu viņu un piedodu viņai, kaut arī vēl sāpes ir īstas.”
…