Ieskatoties kas tad īsti bij un vēl jo projām ir Afrodīte atradu šādu skaidrojumu :
AFRODĪTE - mīlas un skaistuma dieviete. Viņa bija apjozusies ar burvju jostu, kas visas sirdis padarīja tai pakļāvīgas un paklausīgas. Mīti apliecina, ka pēc mīlas tiecas visi, arī dievi, bet nereti tā ir īslaicīga un brīnišķa ziedēšana, kas nes līdzi ciešanas. Arī pati Afrodīte kā to apliecina nostāsts par viņas un daiļā mednieka Adonīda jūtām, nav no tām pasargāta.
Un ir daudz dažādu mītu pa šo dievi, bet pārsvarā visas ir ar ko saistītas. Viena no šīm, leģendām ir šāda:
Afrodītei nebija ne tēva, ne mātes. Un tomēr viņa neuzlūkoja sevi par nabaga bāreni. Kādā brīnišķā rītā viņa gluži vienkārši bija radusies no jūras putām netālu no Kipras. Acīmredzot viņas parādīšanās tika gaidīta, jo viņu apsveica Daile, Smaidi, Rotaļas – līksmās un piemīlīgās mazās dievības, kuras no šī brīža palika viņas svītā. Kur vien Afrodīte spēra kāju, tur izauga visskaistākās puķes. Kalpotājas noslaucīja viņas miesu, iezieda to ar smaržīgām eļļām, nosusināja miklos matus un saposa tērpu. Viņas uzlika tai galvā zelta kroni, ausīs ievēra pērļu auskarus, uz krūtīm uzkāra smaragda krelles, ietērpa Afrodīti smalkā kreklā, kas bija tik plāns kā miglas plīvs, uzsedza tai apmetni, kurš laistījās visās varavīksnes krāsās. Pēc tam tika piebraukti skaisti, no bruņurupuča plātnēm darināti rati, kuros bija iejūgti baloži. Tad skaistuma dieve devās uz Olimpu. Tiklīdz viņa tur ieradās, Zeva pils vara sienas atbalsoja pārsteigto dievu skaļos izbrīnas saucienus, un greizsirdība iedzēla pašā sirdī debesu valdniecei Hērai, augstprātīgajai gudrības dievei Atēnai un citām dievēm, kuras čukstus sāka savā starpā apspriesties, kā apvaldīt šo pieklīdeni.
…
