Lauva griež ceļu zilonim, ja sastopas uz šauras takas, arī degunradzis lauvu it viegli spēj padzīt, un tomēr vēl šobaltdien, gluži tāpat kā senajās zvēru pasakās, cilvēku vairums dēvē lauvu par zvēru karali. Ja Āfrikā kādam medniekam pēdīgi apnīk asinsdarbi, viņš parasti pārstāj šaut lauvas. Jau trīs mani draugi atzinušies, ka pēdējā laikā ķērušies pie bises tikai tad, kad vajadzējis kādam vecam vai slimam badā novārgušam lauvam nošaut maltītei zebru. Lauvas tātad modina cilvēkos apbrīnu vairāk nekā citi zvēri. Anglijas, Skotijas, Norvēģijas un Dānijas karaļu ģerboņos attēlots lauva; tas ir arī Cīrihes, Luksenburgas, Hesenes ģerbonī –tātad vietās, kur lauvas nekad nav redzēti. Un tomēr arī tur sensenos laikos mituši lauvas, jo alu lauvu kauli atrasti daudzos apvidos anglijā, Vācijā, Francijā un Spānijā. Alu lauva, kas aizvēstures laikmetos dzīvojis tad, kad jau eksistēja alu cilvēki, droši vien izskatā nav daudz atšķīries no mūsdienu lauvas. Grieķijā lauvas iznīdēti tikai apmēram divus gadsimtus pirms mūsu ēras; tie dzīvojuši arī Palestīnā, par ko bībelē minēts simts trīsdesmit vietās.
Tātad lauvas īstenībā nemaz nav tropu dzīvnieks. Āfrikā viņu pēdas atrastas Kenijas un Ruvenzori kalnu sniegotajās virsotnēs 3500, domādams, pat 5000 metru augstumā, pieņēmums, ka mūsu zemēs, kas atrodas tālāk uz ziemeļiem, cilvēki iznīdējuši alu lauvas, nav pareizs, jo ar saviem pārlieku primitīvajiem ieročiem viņi nespēj tikt galā pat ar lāčiem, aļņiem, sumbriem un tauriem. Jādomā, ka stepju dzīvnieks lauva atkāpsies uz dienvidiem, kad pasaules mūsu daļa aizvien vairāk apauga ar mežiem.…
