Afganistāna vēsturiskais mantojums
Afganistāna atrodas tādā unikālā vēsturisko notikumu saskarsmes vietā, kurā mijiedarbojās daudzas Eirāzijas civilizācijas. Šai zemei ir bijusi nozīmīga loma agrīnās vēstures notikumos. Ritot laikmetiem, šis reģions, kas šodien pazīstams kā Afganistāna, ir piedzīvojis neskaitāmu tautu iebrukumus - āriešu, mēdiešu, persiešu, grieķu, maurju, Kušanas, arābu, turku, britu un krievu, tomēr reti kad iebrucēji spēja pārņemt pilnīgu kontroli pār šo zemi.
Mūsu ēras pirmajā gadsimtā reģionu okupēja kušani - indoeiropeiskas izcelsmes tohāriešu ciltis no Centrālās Āzijas(mūsd. Siņdzjanas-Uiguru auton.apg). Pēc tam šī teritorija piederēja vairākām Eirāzijas tautām – partiešiem, skitiem, huņņiem, Persijas Sasanīdiem un vietējiem valdniekiem, tādiem kā hindu Šahiem Kabulā, līdz m.ē. 7gs. musulmaņu-arābu armijas iebruka reģionā.
Sākumā arābi anektēja Afganistānas rietumu novadus 652. gadā, bet vēlāk, starp mūsu ēras 706. un 709. gadiem, iekaroja gandrīz visu Afganistānu un pārvaldīja to kā Horasānu. Lai arī ar laiku lielākā daļa vietējo iedzīvotāju tika pievērsti islamam, tie tomēr saglabāja savas irāņu valodas. Afganistāna kļuva par dažādu, nozīmīgu impēriju centru, ieskaitot Gaznevīdu impēriju (962-1151), kuru nodibināja vietējais turku valdnieks Jamins Uldavlahs Mahmuds no Gaznī, kas paplašināja savu valdnieka varu pār plašiem apgabaliem no Kurdistānas līdz Indijas rietumiem. Šo impēriju nomainīja cita - šoreiz tadžiku izcelsmes vietējā valdnieka Muhamada Hurī dibinātā - Hurīdu valsts (1151-1219), kura sevī iekļāva lielas, Āzijas centrālās un dienvidu daļas teritorijas.
1219. gadā zemi izpostīja mongoļu ordas Čingizhana vadībā. Afganistāna tika iekļauta vienā no četrām Lielās Mongoļu impērijas daļām – Ilhanātā, kam sekoja Timura (Tamerlana) iebrukums no centrālās Āzijas. No 1400. gada, visa Afganistāna nonāca Timura valsts īpašumā. Bāburs, kura valdīšana sekoja Timuram un Čingizhanam, 1504. gadā nodibināja valsti ar galvaspilsētu Kabulā un paplašināja impēriju uz Āzijas dienvidiem 1525. gadā un dibināja Mogulu impēriju, kas sevī iekļāva mūsdienu Pakistānu un Indijas ziemeļus 1527. gadā. Laikā, kad Impērija paplašinājās austrumu virzienā, Sāfavīdu pārvaldītā Persija arī sāka pretendēt uz šo zemi, izraisot desmitiem gadu ilgušas cīņas ar Moguliem, līdz 17gs. vidu persieši gūst virsroku.
Vietējās puštunu ciltis Gilzaji, Hana Našīra vadībā, gāza Sāfavīdu valdīšanu un no 1722. līdz 1736. gadam Afganistānā valdīja Hotaki dinastija. Tam sekoja neilgs Turku-Irāņu iekarotāja Nādīra Šaha valdīšana(1736.-1747.). Pēc atentāta un Nādīra Šaha slepkavības, viens no viņa augsti stāvošiem armijas virspavēlniekiem – Ahmads Šahs Abdalī, kurš pats bija puštuns no Abdalī klana, sasauca vistautas sapulci – Loja Džirgu (loya jirga) 1747. gadā. Afgāņu ciltis sanāca kopā Kandahārā 1747. gadā un izvēlēja Ahmadu Šahu, kurš nomainīja uzvārdu uz Durrānī (t.i. Persijas pērle), par karali.
…
