Anšlavs Eglītis (1906-1993). Ar savām pirmajām grāmatām “Līgavu mednieki”, “Maestro”, “Homos Novus”, ieguvis apskaužamu mīlestību lasītāju vidū, pēckara gados trimdas rakstniecībā Anšlavs Eglītis ir pats populārākais autors. Lasot A. Eglīša stāstus un romānus, viss tik spilgti nostājas acu priekšā, tēlotie cilvēki izrīkojas un izrunājies tik dzīvīgi un spilgti, kā varoņi ir kā no dzīves ierakstīti.
Anšlava Eglīša romāns “Piecas dienas” īpašu uzmanību pelna nodaļa par 1940-41 gada notikumiem būtībā tie ir A. Eglīša memuāri, kuros rakstnieks stāsta par pašu pieredzēto redakcijas darbā, sniedz liecības par citu rakstnieku izturēšanos un darbošanos krievu okupācijas apstākļos. “Recenzējot šo romānu, Jānis Andrups rakstījis: “Autors romānā gribējis pateikt visu , ko viņš pieredzējis un zina par komunismu, un līdz ar to meklēt atbildi uz jautājumiem : ko darīt ar komunistiem.”1 Rakstnieka dotais padomju apstākļu tēlojums ir ļoti vispusīgs, uzskatāms, bagāts jaunām ziņām par latviešiem.
Protams, ir grūti rakstīt par savas tautas dzīvi, esot no tās nošķirtam ne tikai ar kilometru tūkstošiem, bet arī ar politisko “dzelzs aizskaru”, kam cauri kāda patiesa ziņa varēja izlauzties retumis. Tādēļ viņu var tikai apbrīnot. Rakstnieka trimdā rakstītie romāni tomēr ir veidoti citādāk nekā pārējie A. Eglīša darbi. Jānis Rudzītis teicis: “ A. Eglīša rakstnieka iedabā sāk atklāties tāda ievirze, ko no viņa nemaz nebijām gaidījuši. Proti, viņš kļūst “ideoloģisks”, kļūst cīnītājs , kas nevar atturēties, nepaudis mazāk vai vairāk sadzirdamu nožēlošanu, nicināšanu, tieši vai starp rindām lasāmu aicinājumu. A. Eglītis nav vairs tikai smaidošs rotaļnieks, bet arī tēlotājs ar smeldzīga rūgtuma vaibstiem sejā, ar nacionāla ideologa dedzīgiem skatiem acīs. “Tomēr – “ gadās pat tā, ka A. Eglīša ideoloģiskās tendences pavisam bīstami tuvojas moralizētajai didaktikai.…
