Šajā referātā tiks rakstīts par gleznotāju Voldemāru Toni, kā viņu atcerējās rakstnieks Anšlavs Eglītis savā jaunībā.
A. Eglītis V. Toni atceras kā labu mākslinieku savos jaunības gados no laikiem, kad mācījās pie viņa privātajā mākslas skolā. A. Eglītis viņu atceras ne tikai kā paraugu mākslā, bet arī kā ļoti sakoptu cilvēku ar labu stāju un labu miesas būvi. Bet visvairāk viņam atmiņā palikusi gaišā un kuplā matu cirta... Kā jau mēs zinām, A. Eglīša paraugs bija V. Tone, bet, savukārt, V. Tones paraugi bija pasaulslavenie renesanses laika gleznotāji Leonardo da Vinči un Ticiāns.
V. Tonem ļoti nepatika nodarboties tikai ar vienu lietu. Viņš domāja, ka mākslinieka interesēm jābūt ļoti daudzpusīgām, ka tām jātver un jāvērtē dzīve tik plaši, cik vien iespējams. V. Tone nebija parasts mākslinieks, bet gan stipri savādāks. Viņš vēlējās pasauli ap sevi kā savu ideālo pasauli. Viņš bija pārliecināts, ka inteliģents prāts spēj aptvert un analizēt arī vissarežģītākās, dīvainākās un mistiskākās lietas. Būdams laipns cilvēks, viņš nekad nekļuva pieglaimīgs; būdams draudzīgs, nekad nekļuva pārāk familiārs, ja kādam vēlējas parādīt kādam godu, nekad nekļuva pazemīgs.
Viens no atgadījumiem, kas A. Eglītim atgādināja par gleznotāju, bija laiks, kad A. Eglītis mācījās V. Tones privātajā mākslas skolā. Un ja A. Eglītim tēvs nebūtu bijis labs paziņa un labvēlis V. Tonem, tad A. Eglītis nemaz nebūtu ticis V. Tones privātajā mākslas skolā.
…
