Latvijas Republikā, tāpat kā citās valstīs ar demokrātisku iekārtu, visi ir dzirdējuši un zina, ka tiesas sēdēs piedalās, kā apsūdzētā , atbildētāja vai prasītāja interešu pārstāvis advokāts. Tāpat ir tiesiskas valsts justīcijas neatņemama sastāvdaļa, un ir grūti, pat neiespējami iedomāties situāciju, ka viņu nebūtu. Advokāti pielīdzināti tādiem brīvo profesiju pārstāvjiem kā mākslinieki, gleznotāji, literāti. Tās ir personas, kurām nav garantētu pastāvīgu materiālo ienākumu. Advokāta materiālā nodrošinātība ir tikai viņa paša rokās. Tā atkarīga no viņa profesionālajām zināšanām un, kas arī ir svarīgi, dabas dotā advokāta talanta. Tad ir peļņa un ienākumi, bet, ja ir zems profesionālais līmenis un maza prakse, tad arī materiālais nodrošinājums ierobežots.1
Tāpat var arī droši teikt, ka advokāti ir viens no izplatītākajiem pārstāvības veidiem. Ja radās jautājums, kāpēc, tad uz to var atbildēt un izskaidrot ar viņu nenoliedzami plašāko kompetenci juridisko jautājumu risināšanā. Pamatojoties uz ''Advokatūras likumu'' advokātiem ir jāizmanto visi likumā paredzētie līdzekļi un metodes, aizstāvot un pārstāvot juridisko palīdzību lūgušās personas tiesības un likumīgās intereses. Tomēr advokāts nevar uzņemties lietas vešanu, ja viņš nav kompetents, kā arī, ja viņam nav vienošanās ar klientu. 2
Studiju darba mērķis ir izzināt Latvijas Republikas likumdošanu padziļināti ,liekot akcentu uz likumdošanu, kas saistoša darba tēmai, izzināt, kas var būt par advokātu Latvijas Republikā un kādi ir kritēriji tam ir.
Minētā mērķa sasniegšanai izvirzīti sekojoši uzdevumi:
sniegt ieskatu advokatūras vēsturē
aprakstīt un raksturot advokāta jēdzienu
izpētīt, kādas personas Latvijas Republikā var būt par advokātiem;
izvērtēt, vai personas, kuras nav advokāti, var veikt līdzīgu darbību…