Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
Ievads | 2 | |
1. | Adopcijas jēdziens | 3 |
2. | Adopcijas kārtība | 4 |
2.1. | Adopcijas dalībnieki | 4 |
2.2. | Adopcijas process | 6 |
2.3. | Adopcijas apstiprināšana | 9 |
2.4. | Kārtība adopcijai uz ārvalstīm | 11 |
3. | Adopcijas atcelšana | 14 |
Secinājumi un priekšlikumi | 15 | |
Izmantoto avotu un literatūras saraksts | 16 | |
Pielikumi | 17 |
Ievads
Mūsdienās adopcija kļūst arvien aktuālāka, jo, augot cilvēku dzīves līmenim Latvijā, palielinās arī viņu iespējas un vēlmes adoptēt bērnus, kuru aizgādība bioloģiskajā ģimenē nav iespējama, nodrošināt viņiem pilnvērtīgu aprūpi un tiesisko aizsardzību, bet galvenais – sniegt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem stabilu un harmonisku dzīves vidi ģimenē. Kā liecina jaunākie dati, šā gada martā Latvijā bija 1206 bērni, kurus iespējams adoptēt.
Taču tai pat laikā jāatzīst, ka adopcijas process mūsu valstī ir ļoti sarežģīts un var ilgt pat vairākus gadus, un šis fakts bieži attur iespējamos adoptētājus, tādēļ šī referāta mērķis ir sīkāk izpētīt adopcijas kārtību Latvijā.
Darbā aplūkoti tādi aspekti kā: adopcijas jēdziens, adopcijas kārtība pašmājās, kā arī uz ārvalstīm, adopcijas apstiprināšana un visbeidzot – tās atcelšana. Papildus referātam pievienots arī izmantotās literatūras un materiālu saraksts, kā arī tēmu papildinoši un raksturojoši pielikumi.
Referāta uzdevumi ir iepazīšanās ar Latvijas un arī starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, kas regulē adopcijas kārtību (piemēram, Latvijas Republikas Civillikumu, Bāriņtiesu likumu, 11.03.2003. Ministru kabineta noteikumiem Nr. 111 “Adopcijas kārtība” u.c.), un dažādiem citiem šo procesu raksturojošiem materiāliem, iegūto datu apkopošana, kā arī secinājumu izdarīšana.
1. Adopcijas jēdziens
Vecāku un bērnu tiesiskās attiecības var rasties ne tikai ar bērna piedzimšanu no miesīgajiem vecākiem, bet arī ar adopciju. Adopcija ir civiltiesisks akts, pēc Civillikuma, ģimentiesisks līgums, ar kuru kāda persona pieņem cita bērnu par savu (lat. adoptio – ‘pieņemšana bērna vietā’). Ar adopciju izbeidzas tiesiskās un arī faktiskās attiecības starp adoptēto bērnu un viņa miesīgajiem vecākiem un citiem radiniekiem pēc izcelšanās. Tādējādi adopcija ir tāds ģimentiesisks akts, kam ir nozīme visās tiesību nozarēs .
Kā nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums, lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija.
Adopcijas galvenie uzdevumi, pēc 11.03.2003. Ministru kabineta noteikumos Nr. 111 “Adopcijas kārtība” teiktā, ir:
• radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus audzināšanai ģimenē, nodrošinot stabilu un harmonisku dzīves vidi;
• nodrošināt pilngadīgas personas iekļaušanos ģimenē kā ģimenes loceklim, ja starp adoptētāju un adoptējamo, pirms viņš sasniedzis pilngadību, jau bija izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības.
Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Latvijas Republikas Civillikums, Bāriņtiesu likums, Bērnu tiesību aizsardzības likums, savukārt adopcijas kārtību reglamentē 11.03.2003. Ministru kabineta noteikumi Nr. 111 “Adopcijas kārtība”. Adopcijas procesā tiek ievēroti arī starptautiski dokumenti, tostarp Eiropas konvencija par bērnu aizsardzību, Konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos.
2. Adopcijas kārtība
2.1. Adopcijas dalībnieki
Latvijā par adoptētāju var kļūt jebkura ģimene vai persona, kura ir vismaz 25 gadus veca un rīcībspējīga, turklāt Civillikuma 163. pants arī nosaka, ka adoptētājam jābūt ne tikai 25 gadus vecam, bet arī vismaz 18 gadus vecākam par adoptējamo. Tomēr nosacījumu par adoptētāja minimālo vecumu un 18 gadu starpību var neievērot, ja tiek adoptēts otra laulātā bērns – šādā situācijā adoptētājam ir jābūt vismaz 21 gadu vecam, savukārt adoptētāja un bērna vecuma starpība nevar būt mazāka par 16 gadiem. Jāpiebilst, ka nosacījumu par 18 gadu starpību var neievērot, ja adoptē vairākus bērnus (brāļus un māsas), taču arī šai gadījumā adoptētāja un bērna vecuma starpība nevar būt mazāka par 16 gadiem.
Runājot par pilngadīgu personu adopciju, tā iespējama neatkarīgi no adoptētāja un adoptējamā vecuma, gan ievērojot vispārīgos adopcijas noteikumus.
Laulātie bērnus adoptē kopīgi, tomēr Civillikuma 164. pantā minēti arī izņēmuma gadījumi:
• ja adoptē otra laulātā bērnu;
• ja otrs laulātais ir atzīts par pazudušu (bezvēsts promesošu);
• ja otrs laulātais ir atzīts par rīcībnespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ.
Pēc Civillikuma 167. pantā teiktā, aizbildnis nevar adoptēt savu aizbilstamo, kamēr viņš nav nodevis attiecīgo norēķinu un nav atlaists no aizbildnības.
Adopcijai ir jāpiekrīt visiem tās dalībniekiem:
• adoptētājam vai adoptētājiem (ja viņi ir laulātiem), turklāt, ja adoptētājs ir tikai viens no laulātajiem, nepieciešama otra laulātā piekrišana;
• adoptējamajam, ja viņš nav jaunāks par 12 gadiem (paraugu 12 gadu vecumu sasnieguša bērna piekrišanai adopcijai skat. pielikumā Nr. 1 18. lpp.);
• nepilngadīgā adoptējamā vecākiem vai aizbildņiem. Vecāku piekrišana nav vajadzīga vien tad, ja viņiem atņemt vecāku vara, viņi ir miruši, atzīti par rīcībnespējīgiem vai nav noskaidrojama viņu dzīvesvieta;
• pilngadīgas personas adopcijā – adoptētāja un adoptējamās personas pilngadīgajiem pēcnācējiem, kā arī adoptējamā laulātajam.
Bez tam visu nepilngadīgo adopcijai ir nepieciešams arī bāriņtiesas vai pagasttiesas atzinums, ka adopcija ir bērna interesēs.
…