Ievads
Šā darba mērķis ir aplūkot jautājumus par bērnu aizsardzības problēmu nepietiekamo risinājumu Latvijā un kā to sekām – samērā plaši izplatīto bērnu adopciju. Arī par zināmā mērā strīdīgajiem faktiem sakarā ar bērnu adopciju uz ārzemēm. Aplūkota adopcijas procesuālā puses, šī procesa dalībnieki, adopcijas sekas un adopcijas atcelšana.
Bērnu aizsardzības stāvoklis Latvijā
Par bērnu tiesībām, interesēm un to aizsardzību presē tiek regulāri rakstīts. Šis temats neizpaliek arī “Latvijas Vēstneša” pielikumos “Jurista vārds”. Šo jautājumu apcerējuši Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors Jānis Gulbis (2000. g. 25. maijs un 2000. g. 11. jūlija numuros), Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs Andrejs Vilks (2001. g. 18. decembris un 2002. g. 29. janvāris).
Runājot par bērnu aizsardzību, J. Gulbis akcentē vairākas nepilnības Bērnu tiesību aizsardzības likumā. Ir nepieņemami, ka: “viss smagums darbā ar bērniem, profilaktisko darbu nelabvēlīgajās ģimenēs pārlikts no policijas uz pašvaldībām, turklāt nenosakot, kam tas konkrēti jāveic . Pieņemts, ka policija var šajā jomā strādāt, bet var arī nedarboties, jo viss smagums gulstas uz pašvaldībām” [4.]. Latvija gan 1991. gada 4. septembrī pievienojās ANO Ģenerālās asamblejas pieņemtajai Bērna tiesību konvencijai, taču daudz kas palicis vien uz papīra.…
