Ja vecāks nepiedalās bērna audzināšanā, kaut arī viņam ir aizgādības tiesības, viņš visdrīzāk izmantos tikai saskarsmes tiesības, pārraugot bērna audzināšanu un izglītību. Tātad šim vecākam jābūt informētam par jebkādiem lēmumiem, kas būtiski ietekmē bērnu. Ja aizgādību uztver kā atbildību, nevis kā tiesības noteikt, un tā kā tie faktori, kas nosaka izvēli par labu vienam vai otram lēmumam, nav vai arī ir minimāli atkarīgi no šī „tālākā” vecāka, bet daudz lielākā mērā tie ir saistīti ar to vecāku, ar kuru kopā bērns dzīvo, kurš viņu audzina un kurš viņu uztur (ja otra puse no šī pienākuma izvairās), tad arī lēmumus, kas no šiem faktoriem atkarīgi, pieņems tas vecāks, kurš par bērnu atbilstoši vairāk rūpējas.
Jautājumā par dzīvesvietas noteikšanu ir skaidrs, ka pēc laulības šķiršanas, bērns dzīvos kopā ar vienu no vecākiem. Tas, kāda un kur šī dzīvesvieta būs, pirmkārt ir atkarīgs no vecāku materiālajām iespējām. Ja abi vecāki uztur bērnu, tad, iespējams, šī vieta būs labāka. Ja viens no viņiem izvairās no šī pienākuma, tas ietekmēs, kādu dzīvesvietu varēs atļauties tas no vecākiem, kurš dzīvo kopā ar bērnu. Konkretizējot: viens no būtiskākajiem faktoriem par labu dzīvesvietas izvēlei (īpaši aprakstītā Itālijas piemēra gadījumā) ir finansiālās iespējas. Tas, kurš šīs finanses mājoklim nodrošina, ir arī tiesīgs izlemt, kādā mājoklī tās ieguldīt. To var pagriezt un aplūkot arī tādējādi, ka vecāks, kurš nepiedalās bērna uzturēšanā, nav vispār tiesīgs iebilst attiecībā uz to, kur un kāda šī dzīvesvieta būs. Vienkāršoti aplūkojot, tas izpaudīsies tādējādi: ja, piemēram, bērna tēvs nepiedalās bērna uzturēšanā, viņam nav tiesību mātei prasīt, lai viņa nodrošina bērnam tādu dzīvesvietu, kas sniedzas pāri viņas finansiālajām iespējām.
Tomēr, bērns nedzīvo viens pats, tādēļ viņa mājokļa izvēle, otrkārt ir nesaraujami saistīta ar tā vecāka personību un vajadzībām, pie kura bērns dzīvo. Šajā kontekstā dzīvesvietas izvēlē otram vecākam nevarētu būt nekāda ietekme. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) Septītā protokola 5. pants nosaka, ka „Laulātie ir vienlīdzīgi privāttiesiska rakstura tiesībās un pienākumos laulības laikā un pēc tās izbeigšanās gan savā starpā, gan attiecībās ar bērniem. Šis pants neliedz valstīm veikt tādus pasākumus, kas nepieciešami bērnu interešu aizstāvēšanai.”
Ja viens no laulātajiem būtu tiesīgs norādīt otram, kur tam jādzīvo, tādēļ, ka viņš vēlas, lai viņu kopīgais bērns tur dzīvotu, tā būtu otra personas ierobežošana. Tādējādi par vienlīdzību nevarētu būt ne runas un tas būtu viennozīmīgs augstākminētās Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums. Turklāt tādā situācijā bērns tiktu izmantots kā „ierocis” vecāku savstarpējo rēķinu kārtošanai.
Ja tiesa, šķirot laulību pārim, kurā dzimis bērns un kurā katrs laulātais ir no citas valsts, noteiktu, ka bērnam jādzīvo līdzšinējā valstī, tomēr kopā ar to no vecākiem, kurš ir otras valsts pilsonis, piemitinot, ka šim vecākam ir pienākums integrēties tiesas valstī, tā nesamērīgi ierobežotu šīs puses pārvietošanās brīvību. Tādā veidā, ja tas notiktu Eiropas Savienības ietvaros, tiktu pārkāptas Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 3.pantā nostiprinātās tiesības uz personu brīvu pārvietošanos. Šķirot laulību, tiesai vispār nevajadzētu ierobežot pušu pārvietošanās brīvību, nosakot kādu konkrētu vārdā nosauktu dzīvesvietu vai saskarsmes tiesību realizēšanas vietu, tādējādi bērnu vai bijušo laulāto „piesienot” šai vietai, jo tie apstākļi, kas pastāv sprieduma taisīšanas brīdī un var būt par pamatu šādam lēmumam, var mainīties un būt par nopietnu traucēkli normālai sadzīvei.
…
