Tiesību iedalījums : publiskās un privātās tiesības.
Tiesības ir pieņemts iedalīt publiskajās un privātajās tiesībās. Tās var raksturot kā tiesību funkcionāli strukturālas apakšsistēmas. Starp publiskajām tiesībām un privāttiesībām pastāv atšķirība, kuru vienkāršoti var paskaidrot šādi – tiesībās ir vienlīdzīgie un padotie.
Publiskās tiesības (latīniski publicum – sabiedrisks) regulē attiecības starp valsti kā virskundzības nesēju un cilvēku kā padoto (juridiskā ziņā). Publisko tiesību attīstības sākums datējams ar 17.gs. Tās pamatmērķis bija nošķirt valsts tiesības no privātpersonu tiesībām un veidot valsts iekšējo uzbūvi. Taču mūsdienās publiskajās tiesībās pastāv arī attiecības starp vienu pārvaldes iestādi un otru pārvaldes iestādi kā starp diviem varas nesējiem. Tātad publisko tiesību centrā ir valsts pasākums.
Publiskās tiesības ir tiesību specifikas viengabalaina izpratne sabiedriski nozīmīgā sfērā. Sfērā no kuras ir atkarīga sabiedrības, valsts, organizāciju, pilsoņu eksistence, funkcionēšana un attīstība.
Publiskās tiesības kā funkcionāli, strukturāli pakārtota sistēma, atspoguļo valstiskas, starpvalstiskas un sabiedriskas attiecības. To uzdevums ir sabalansēt indivīda un sabiedrības intereses, nodrošinot indivīdu pret neattaisnotu valsts iejaukšanos viņa brīvībā un garantējot indivīda vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīviem pakalpojumiem.
Publisko tiesību jomā katrai personai ir tā sauktās publiskās subjektīvās tiesības. Tās ir indivīda tiesības prasīt no valsts kādu konkrētu tiesību normās paredzētu darbību vai atturēšanos no darbības kādā konkrētā gadījumā. Subjektīvās publiskās tiesības izpaužas kā rīcības brīvība amatpersonām lēmumu pieņemšanas izvēlē par kādu konkrētu gadījumu.
…
