Par sava referāta tēmu izvēlējos administratīvo tiesību normu klasifikācijas kritērijus. Pamatojums manai izvēlei ir sekojošs: administratīvo tiesību studiju kursā pamatā protams ir administratīvās tiesības, kā arī administratīvo tiesību zinātne. Savukārt šo disciplīnu viens no pamatelementiem ir administratīvo tiesību normas. Pašas tiesību normas veido tiesības, savukārt to sekmīga pielietošana ir katras valsts viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem, jo tās regulē sabiedriskās attiecības un nosaka valstī pastāvošo kārtību, kā arī palīdz nokārtot radušās domstarpības. Un šo procesu atvieglot var tiesību normu sistematizācija jeb klasifikācija.
Lai vispārīgāk izprastu šo jautājumu, vēlētos minēt piedāvāto Dišlera administratīvo tiesību jēdziena traktējumu: “administratīvās tiesības ir mācība par administrāciju, ciktāl tā reālā valstī ir noregulēta un noteikta ar likumiem, ieraduma tiesībām (paražu tiesībām), noteikumiem un rīkojumiem. Administratīvās tiesības pēc būtības objektīvā nozīmē ir normas (normu kopums), un subjektīvā nozīmē – tiesību subjekta pilnvarojums (vai pienākums), kas pamatots ar objektīvajām tiesībām vai attiecīgu tiesisku darījumu.”1
Tātad kā jau tika minēts administratīvās tiesības no objektīvās puses ir normu kopums. Kas arī pamato apgalvojumu, ka tiesību normas ir tiesību sastāvdaļa. Savukārt to iedalījums palīdz organizēt, sistematizēt un optimatizēt darba kvalitāti un kvantitāti.
Sistematizācijas nepieciešamību nosaka pielietotāja (t.i. attiecīgā subjekta) vajadzības. Tas varētu būt nepieciešams kādu pētījumu veikšanai, protams studiju procesam, darbam attiecīgā iestādē, utt. Nav tiesību aktos un arī praksē izveidojies vienots iedalījuma kritēriju izvirzīšanas un piemērošanas mehānisms. Tāpēc pastāv plašas izvēles brīvības, pēc katra ieskatiem un vajadzībām
Kā redzams pati klasifikācija ir ļoti nozīmīga ikviena tiesību normu lietotāja darbā, tomēr Latvijā tā nozīmīgums līdz galam vēl nav apzināts. It kā visiem skaidra un saprotama lieta, tomēr tā prasa lielus materiālos līdzekļus, kā arī laika patēriņu, kas mūsdienās sagādā lielu problēmu. “Laiks ir nauda” – bieži vien liekas, ka trūkst gan viena, gan otra, kaut gan bieži vien mēs bieži vien paši “skopojamies”. Uzdrošinos tā teikt, jo vadītāji mēdz iedomāties, ka tur nekā sarežģīta nav un uzliek to par papildus pienākumu saviem darbiniekiem, neapzinoties, ka process ir darbietilpīgs un tas jāveic ar lielu precizitāti un uzmanību. Tomēr laikam ejot viss var mainīties un tiesību normu klasifikācijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība.
Lai uzsāktu šo tēmu, sākotnēji vajadzētu atklāt paša jēdziena “administratīvo tiesību norma” būtību.
“Tātad administratīvo tiesību normas var definēt kā valsts noteiktus uzvedības noteikumus, kuru mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības, kas savukārt rodas valsts pārvaldes funkcionēšanas sfērā.”8
Tātad savu regulatīvo raksturu administratīvās tiesības izpauž tieši caur normām, kuras tiek izmantotas sekojošiem mērķiem:
lai valsts pārvalde funkcionētu kā vienots vesels;
konstitucionālo tiesību efektīva realizācija valsts pārvaldē;
uzvedības modeļa noteikšana personām, organizācijām, kuras darbojas valsts pārvaldē (t.i. fiziskām un juridiskām personām, kā arī sabiedriskajām organizācijām utt.);
publisko tiesību interešu izteiksme valsts pārvaldes sfērā;5
likumības, kā arī disciplīnas stingra režīma noteikšana regulējamo attiecību sfērā.…
