1. Administratīvā soda jēdziens
Mana izpratne par Administratīvā sodu – tās ir sekas (sankcija) par likumā noteikto noteikumu neievērošanu, bet, lai neaprobežotos ar viena indivīda, manis, doto skaidrojumu, apskatīsim Administratīvo tiesību teorētiķu un likumā doto skaidrojumu.
Kā nosaka „Administratīvais pārkāpuma kodekss” un tā 22. pants, tad „Administratīvais sods ir atbildības līdzeklis un tiek piemērots, lai personu, kura izdarījusi administratīvo pārkāpumu, audzinātu likumu ievērošanas un sadzīves noteikumu cienīšanas garā, kā arī tiklab tiesību pārkāpējs, kā citas personas neizdarītus jaunus pārkāpumus.” Kā likums nosaka, tad sods ir atbildības līdzeklis, tā varētu teikt, ir tā svira, kurai vajadzētu vairot indivīda administratīvo atbildību, un mudināt neizdarīt jaunu pārkāpumu. Kad esam noskaidrojuši administratīvā soda definīciju pievēršamies likuma frāzei „administratīvais pārkāpums”, proti, tā ir tā reālā darbība, par kuru tad iestājas administratīvais sods.
„Dotajā jēdzienā uzmanība akcentējama uz rīcību, kura saprotama gan kā aktīva darbība, gan kā noteiktā situācija paredzētās darbības neveikšana, t.i., bezdarbība. Savukārt, ar atbildību saprotams subjekta pienākums atbildēt valsts priekšā. Tas ir pienākums ciest tiesību aktos noteiktās nelabvēlīgās sekas. Visbeidzot, ir piemērojama atbildība, kas var būt tikai administratīvā atbildība, jo ir konstatēts un pierādīts administratīvais pārkāpums.”
A. Stucka uzskata, ka „piemērojot administratīvo sodu, tas ir, īstenojot administratīvās atbildības sodošo funkciju, tiek veicināta sabiedriskās kārtības nodrošināšana. Administratīvais sods var tikt piemērots tikai tad, kad tiek konstatēts administratīvais pārkāpums, nevis tāpēc, ka jānodrošina administratīvā soda piemērošana, bet tāpēc, ka ar darbību vai bezdarbību pārkāpts administratīvo tiesību normās noteiktais un par izdarīto administratīvo pārkāpumu pieņemts pareizs un likumīgs lēmums, kurš paredz administratīvo sodu.”
K. Dišlers savā monogrāfijā akcentē, ka „ Eiropas kontinenta valstīs tiek atzīts: 1) ka valsts intereses stādāmas augstāk par privātām interesēm, un tāpēc pilsoņi, kā savu individuālo tiesību un interešu aizstāvji, nevar pretendēt uz tiesiskā ziņā līdzvērtīgu stāvokli administratīvajām iestādēm un amatpersonām, kas aizstāv valsts un vispārības intereses; 2) ja administratīvajām iestādēm un amatpersonām uzticēta valsts un sabiedrisko interešu realizēšana un sargāšana, tad no tā loģiski izriet, ka viņam piekrīt arī tiesība vajadzības gadījumā panākt savu rīkojumu izpildīšanu piespiedu kārtā, negriežoties pie tiesām.”
…
