Jebkura demokrātiska valsts par vienu no ilgtermiņa mērķiem izvirza veidot profesionālu civildienestu. Diemžēl Centrālās un Austrumeiropas valstu dinamiskā attīstība un attīstības specifika nosaka, ka šis mērķis ir jāsasniedz pēc iespējas ātrāk. Tādēļ šī mērķa sasniegšanai visbiežāk liek izmantoti pasākumi, kas reālus rezultātus dod pēc laika.
Eiropā ir ne tikai dažādas civildienesta sistēmas, bet arī atšķirīga izpratne par civildienesta lomu valstī. Runājot par civildienesta lomu demokrātiskā valstī, tiek uzsvērti trīs modeļi:
Civildienesta ierēdņi kalpo demokrātiski izveidotai valdībai, kura savukārt atskaitās demokrātiski ievēlētam parlamentam. Ierēdņa uzdevums šajā modelī ir ieviest ministra izvēlēto politiku, lai arī kādu politisko partiju ministrs nepārstāvētu, un kamēr vien ministram ir parlamenta atbalsts (t.s. britu modelis).
Otrs modelis cenšas nodalīt politikas veidošanu no politikas ieviešanas. Šajā modelī administrācija, t.i., civildienests pieņem tiesiskus, racionālus administratīvos lēmumus, un civildienests ir relatīvi neatkarīgs no politiķiem (Vācijas modelis).
Civildienestam ir neatkarīgs viedoklis par valsts interesēm no partijām un sektorālajām
interesēm. Šajā modelī civildienests atskaitās ne tikai valdībai, bet ir kopumā atbildīgs par nacionālo interešu realizāciju (Francijas modelis). 1
2. Civildienesta attīstība Latvijā.
Pēc neatkarības atjaunošanas, viens no Latvijas galvenajiem uzdevumiem bija civildienesta izveidošana. 1994. gada 21. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Par valsts civildienestu", tādejādi Latvija kļuva par vienu no pirmajām valstīm Centrālajā un Austrumeiropā, kas juridiski noregulēja valsts pārvaldē strādājošo statusu.
Likuma mērķis bija regulēt valsts un pašvaldību civiliestāžu ierēdņu un ierēdņu kandidātu iecelšanu amatā, atlaišanu no amata, darbību, sociālās garantijas jeb civildienesta attiecības. Pirmie ierēdņa kandidāti ierēdņa statusu, saskaņā ar likuma nosacījumiem, varēja iegūt tikai 1997.-1998. gadā.…
