Jebkura demokrātiskā valsts, un tajā skaitā mūsu valsts, ir radīta, lai nodrošinātu cilvēku brīvu politisku, garīgu un ekonomisku esamību. Nenoliedzami ir tas, ka Latvijas valsts attīstība nevar tikt realizēta bez likumu ievērošanas. Demokrātijai un likumam ir jāstāv, cieši saistītiem, uz vienas plāksnes, un kad šīs princips vienmēr tiks izpildīts, tad tikai varēs runāt par stipru sabiedrību un tiesisku valsti.
Svarīgākie faktori, kas nosaka leģitimitāti, ir valsts režīma, elites mērķu, principu un darbības līdzekļu atbilstība sabiedrības vērtībām, tradīcijām, kas rod (vai arī nerod) savu atspoguļojumu likumos un to realizācija.1
Lai sabiedrība varētu pastāvēt, ir nepieciešams, lai sabiedrība kā tāda valdītu pār tās sastāvdaļu – indivīdu, proti, veselais valdītu pār daļu. Kur nav tādas virskundzības no vienas puses un paklausības no otras puses, tur nevar būt nekāda runa par tiesībām, bet vienkārši anarhiju. Tomēr sabiedrības virskundzība pār indivīdu nevar būt absolūta, bet ar zināmām robežām.2
Nav šaubu, jebkura tiesību norma rodas zināmu apstākļu dēļ un konkrētā normatīvā aktā tiek ievietota ar noteiktu mērķi un savstarpējām sasaistēm ar citām tiesību normām, regulējot attiecības starp tiesību subjektiem, nosakot tiem iespējamo uzvedības variantu, jeb vēlamo, bieži vien pieprasīto uzvedības modeli – priekšrakstu. Visas esošās tiesību normas formālā veidā iekļautas dažādos tiesību aktos – likumos, noteikumos, rīkojumos, kur izteikta sabiedrības vai arī indivīda pastiprināti reglamentēta un aizsargāta interese. Publiskajās tiesībās, kuru sastāvā ietilpst administratīvās tiesības, sabiedrības interese ir galvenā, akcentējošā un pastiprināti aizsargāta.
Runājot par tiesībpārkāpumu, var atzīmēt, ka jebkurš pārkāpums izpaužas, kā interešu apdraudējums, prettiesiskā rīcība, par kuru ir paredzēta atbildība. Un, lai atturētu atsevišķus indivīdus no valstij nevēlamām un kaitīgām darbībām, likumdevējs paredz sankcijas par likumu, likumpadotu normatīvo aktu un saistošu noteikumu neievērošanas gadījumos, kad tas nerada būtisku kaitējumu, bet traucē vai var traucēt normālu valsts dzīves funkcionēšanu.
Protams, lai persona, vai tiesību subjekts varētu orientēties likumos un ievērot tos, vispirms ir jānoskaidro tiesību normas iekšējo uzbūvi.
Tā kā mēs visbiežāk vērsim uzmanību administratīvajām pārkāpumam, Latvijas Administratīvo pārkāpuma kodeksa normas sastāv no trīs daļām: hipotēzes, dispozīcijas un sankcijas.
HIPOTĒZE ir tā tiesību normas sastāvdaļa, kurā tiek noteikts dotās tiesību normas piemērošanas priekšraksts, t. i., tiek aprakstīta dzīves situācija, kurā piemērojama šī norma.
DISPOZĪCIJA ir normas sastāvdaļa, kurā ir noteiktas tiesību subjekta tiesības un pienākumi (var būt tikai tiesības vai tikai pienākumi).
SANKCIJA ir trešā tiesību normas sastāvdaļa, kurā ir paredzētas tās nelabvēlīgās sekas, kuras iestāsies tiesību subjektam, ja tas nepildīs hipotēzē un dispozīcijā paredzēto. Nelabvēlīgās sekas var būt gan morālas, gan materiālas, gan brīvības ierobežošana, un tās var izpausties kā rīcības ierobežošana.…
