Šīs grāmatas galvenais uzdevums ir bijis parādīt, kādā mērā valstis pielāgojas dažādām institucionālām grūtībām un kādā veidā tās reaģē uz tām. Tiek aprakstīta un analizēta politisko institūciju reakcija attiecībā uz iekšējām un ārējām prasībām, kuras noteica Eiropas Komiteja un Eiropas Savienība mazajām dalībvalstīm. Grāmatā tiek arī apskatītas katras valsts galvenie nosacījumi, kuri veidoja institūciju adoptēšanās modeli, kā arī tiek norādīts, kā tas vispār radies.
Katrā nodaļā ir vienas valsts apraksts, kurā ir ietvertas trīs adoptēšanās dimensijas: valdības adoptēšanās, politiskā adoptēšanās un stratēģiskā adoptēšanās. Balstoties uz šīm dimensijām, autori arī izpēta katras mazās dalībvalsts adoptēšanās norisi Eiropas Savienībā. Pavisam grāmatā ir aplūkotas desmit valstis. Grāmatas beigās ir aprakstīti katras dimensijas būtiskākie aspekti, kas raksturīgi visām dalībvalstīm kopumā.
Šajā konspektā, galvenokārt, es pievērsos šo triju dimensiju izklāsta konspektam, uz kā pamata autori raksturo katru no mazajām dalībvalstīm, kā arī sniedzu nelielu konspektu par četrām valstīm - Beļģiju, Īriju, Dāniju un Grieķiju.
Valdību adoptēšanās dimensijā autori izklāsta attīstības pakāpi, kādā jaunās dalībvalstis ir parādījušās uz Eiropas politikas “skatuves”, iestāžu kārtību un svarīgāko lēmumu veidošanas procesu, kā arī mehānismus, kas tika izveidoti, lai koordinētu dalībvalstu piedalīšanos.
Pētot sīkāk valdības adoptēšanās procesu, autori secina, ka pastāv nozīmīgas atšķirības starp tām valstīm, kas ir bijušas Eiropas Kopienas dalībvalstis jau no paša sākuma un valstīm, kas pievienojušās pastāvošajai organizācijai vēlāk, kad tika izveidotas radikālākas prasības adaptēšanās jomā. Saskaņā ar to vecākās dalībvalstis (Nīderlande, Beļģija) bija piedalījušās projektos un spēles noteikumu attīstībā, bet vēlākās dalībvalstis (Dānija, Īrija, Grieķija, Spānija, Zviedrija un Austrija) pievienojās jau pastāvošajā spēlē. Valdības regulēšana katrā valstī tiek veidota individuāli, neskatoties uz to, kad attiecīgā valsts ir iestājusies Eiropas Kopienā vai Savienībā.
Neviena no mazajām dalībvalstīm neuzskata, ka nozīmīgākie organizatoriskie noregulējumi centrālās valdības līmenī saistās ar jaunu izaicinājumu saskatīšanu. Neviena no valstīm netiek pārbaudīta, piemēram, speciālo ministriju izvēlē priekš Eiropas lietām. Vislabākajā gadījumā jauns Eiropas iecirknis tiek radīts klātesošās ministrijas ietvaros, sastrādājoties ar nozaru departamentiem un ministrijām .…
