Adaptācijas procesa būtība un nozīme

Bērni ir ļoti emocionāli, viņi daudz ko jūt, tāpēc skolotājs nedrīkst iepriekš domāt, ka lielākā daļa no skolēniem nemācīs viņa priekšmetu, jo tad pats skolotājs necentīsies pasniegt tā, lai ieinteresētu skolēnus sava priekšmetā, jo pēc viņa domām, tik un tā vairākums neko nedarīs un gribēs tikai „tikt cauri”. Skolēni nebūs ieinteresēti, jo skolotājam ir jau negatīvas gaidas attiecībā uz skolēnu mācīšanos. Jau pašā sākumā bērnu vajag ieinteresēt, iedrošināt, lai adaptācija viņam būtu ātrāka un efektīvāka, lai skolēns būtu ieinteresēts darboties skolā, aktīvi piedalīties skolas dzīvē.
„ Lai nepieļautu augstāk minētās kļūdas, skolotājam jāprot iedrošināt skolēnus. Iedrošinājums ir atkarīgs no skolotāja attieksmes. Skolotāji, kuri pieņem un novērtē skolēnus tādus, kādi viņi ir konkrētā brīdī, kuri liek saprast, ka tic viņu spējām mācīties un attīstīties, kuri pamana un novērtē patiesus centienus uzlabot sekmes, rada tādu vidi mācībām, kas palīdz veidot uz savstarpēju uzticību un cieņu balstītas attiecības. Uzticība un cieņa ir iedrošinājuma galvenās sastāvdaļas. Skolotājiem, lai iedrošinātu skolēnus, ir jācenšas:
atzīt par vērtīgu bērnu tādu, kāds viņš ir;
izrādīt ticību bērnam, tā ļaujot viņam ticēt sev pašam;
ticēt bērna spējām;
iegūt bērna uzticību, ceļot viņa pašcieņu;
atzīt paveikto un atzinīgi novērtēt pūliņus;
izmantot grupu tā, ka bērns var būt drošs par savu vietu tajā;
palīdzēt pakāpeniski un psiholoģiski pamatoti attīstīt iemaņas, lai skolēns varētu gūt panākumus;
pamanīt bērna stiprās puses un labās īpašības un koncentrēt uzmanību uz tām; izmantot bērnu intereses, lai aktivizētu mācību darbu.” ( Balsons, 1995, 92)
…