Viena no problēmam, kura risinās pirmsskolas izglītības iestādēs ir bērnu adaptācijas problēma.
Adaptācija (lat.val. adaptatio – pielāgošanās) ir organisma piemērošanās jaunajiem apstākļiem, bērniem tā ir pirmsskolas izglītības iestāde. Pārmaiņas notiek gan atsevišķās šūnās, gan orgānos un to sistēmās, kā arī psihiskajā darbībā. Adaptācijas procesā indivīds pieņem grupā pieņemtas normas. Pirmsskolas iestāde ir jauna telpa, ar jaunu apkārtējo vidi un ar jaunām attiecībām. Humānā pedagoģija ir bērncentrēta – tās darbība izriet no bērna vajadzībām. Ienākot pirmsskolas izglītības iestādē bērnam ir traucētas sekojošas vajadzības:
1.Eksistences vajadzība – vajadzība pēc drošības;
2.Sociālā vajadzība – vajadzība pēc piederības, pozitīva novērtējuma;
3.Izziņas vajadzība – vajadzība pēc iespaidiem, informācijas (vai būs ineteresanti);
Uzsākot pirmsskolas iestādes apmeklēšanu notiek apstākļu un vides maiņa:
1.Dienas režīma maiņa;
2.Iekļaušanās kolektīvā;
3.Atšķirīgas prasības;
4.Nepazīstami cilvēki;
Jaunie apstākļi var izraisīt bērnā bailes, nedrošību, pamestības izjūtu. Ne visi bērni, kuri ir jaunāki par trim gadiem, ir gatavi vides maiņai.
Ir zināms, ka 2 – 3 gadīgs bērns vēl neizjūt vajadzību pēc saskarsmes ar saviem vienaudžiem, jo tā vēl nav noformulējusies. 2 – 3 gadīgie bērni izjūt bailes redzot nepazīstamu cilvēku, un šīs bailes ir viena no spilgtākajām adaptācijas problēmām. Diemžēl, ne visi bērni adaptācijas problēmas var pārvarēt. Pēc psihologu novērojumiem vidējais adaptācijas periods jaunākajās grupās ilgst 7 – 10 dienas. Ja bērns nevar adaptēties pirmsskolas izglītības iestādē gadu, tad vecākiem nekavējoties jāvēršas pie speciālistiem, tas ir signāls, ka ar bērnu nav kaut kas kārtībā.…
