Pilnvērtīga dzīvošana ir mūžsens jautājums filozofijā, psiholoģijā, socioloģijā un katra cilvēka personīgajā dzīvē. Tas rosina svarīgus eksistenciālus un vienlaikus praktiskus jautājumus: ko nozīmē laba dzīve? Kā to sasniegt? Kā samērot vēlmes ar iespējām? Kā veidot savu dzīvi?
Šiem jautājumiem piemīt iekšēja spriedze, jo tie tiecas apvienot vienā skatījumā dažādus dzīves aspektus un dimensijas: ikdienas sīkumus un dzīves jēgu, notikumu konkrētību un ilgtermiņa stratēģijas, materiālās vajadzības un garīgos centienus, dzīves kārdinājumus un reālās iespējas. Daudzas zinātnes un reliģiskās mācības ir sniegušas dažādas atbildes uz šiem jautājumiem, devušas praktiskus padomus. Taču, grāmatu gudrības, teorētiskās patiesības un teorēmas nesniedz cilvēkam pilnīgi apmierinošas atbildes uz jautājumu: kā man dzīvot?
Savukārt, lai cilvēks pilnvērtīgi spētu izveidot adekvātu sevis un apkārtējās vides uztveri, spēju pašorganizēties un mijiedarboties grupā, spēju mācīties un organizēt brīvo laiku, spēju mainīt uzvedību, ņemot vērā citu cilvēku uzskatus, svarīgs faktors ir: adaptācijas prasmes. Adaptācija ir plašs jēdziens, taču vistiešākais un pirmatnējais apzīmējums, no kura tiek atvasinātas daudzas teorijas un koncepcijas, ir: organisma pielāgošanās videi, lai saglabātu izdzīvošanai svarīgo līdzsvaru.
Adaptācijas process atkarīgs no tās mērķiem un cilvēka vērtību orientācijas. Č.Moriss uzskata, ka adaptācija ir konfliktu risināšanas veids starp vēlmēm un pieņemtajām uzvedības normām, ka indivīdam ir nepieciešams apspiest savas vēlmes, lai pielāgotos morāles normām.
Tas ir viens no daudzajiem uzskatiem, teorijām, koncepcijām, kuras iekļautas darbā, jo adaptācija un dzīves kvalitāte ir interesantas un apjomīgas tēmas lai tās izpētītu tuvāk.
Patreizējā vēstures periodā notiek būtiskas politiski-ekonomiskas un sociālas pārmaiņas, kuras šobrīd ir grūti viennozīmīgi novērtēt, taču tās izvirza noteiktas prasības visai sabiedrībai kopumā un katram indivīdam atsevišķi, dažādas prasmes un iemaņas un vērtību sistēmu ieskaitot, kas tam ļautu pēc iespējas pilnvērtīgāk integrēties mainīgajā pasaulē.
Pieaugot sabiedrības dzīves izmaiņām, ekonomiskajām pārmaiņām, kuras rada neskaidru tālāko nākotni, arī mūsdienās ir pieaugusi interese par adaptācijas problēmām un dzīves kvalitāti.
Mūsdienās dzīves kvalitāte vairs nav tikai filozofisku diskusiju priekšmets vai indivīda personiskā problēma. Dzīves kvalitāte ir plašs un ietilpīgs jēdziens, kas ietver gan objektīvos rādītājus, gan subjektīvo apmierinātību un novērtējumu, gan indivīda rīcībspēju veidot dzīvi atbilstīgi savām iecerēm. Labai dzīvei nepieciešami daudzi priekšnosacījumi: materiālā labklājība, nodarbinātība, veselība, sociālā drošība, izglītība, mājoklis, labu attiecību līmenis, iekļaušanās sociālajos procesos un daudz kas cits. Dzīve ir kvalitatīva, ja mēs spējam tai piedāvāt ideju. Cilvēks spēj radīt materiālas un garīgas vērtības. Un, tikai tie, kas spēj apvienot materiālo un garīgo, kuriem ir svarīga brīvība un, kuri spēj radīt idejas, var cerēt uz patiesu dzīves kvalitāti.
Dzīves kvalitāte, sarežģītās struktūras dēļ, ir kļuvusi par izpētes un interpretācijas, kā arī vispārinājuma priekšmetu ļoti daudzās zinātnēs: filozofijā un psiholoģijā, sabiedrības zinātnēs un socioloģijā, ētikā un estētikā, ekoloģijā un medicīnā, jurisprudencē un ekonomikā, politoloģijā, etnogrāfijā un citās zinātnēs par sabiedrību, cilvēku un tā apkārtējo vidi.
Jēdziens „dzīves kvalitāte” ir samērā jauns. To sāka lietot 20. gadsimta piecdesmitajos gados, kad kļuva skaidrs, ka līdz tam lietotais jēdziens „dzīves līmenis” nepietiekoši vispusīgi atspoguļo cilvēka labklājību. (Энциклопедичесский словарь,2005).
Mūsdienās par nozīmīgu dzīves kvalitātes raksturotāju tiek uzskatīts arī psiholoģiskās labklājības jēdziens, tāpēc pēdējos gados cilvēki sākuši pievērsties cilvēka garīgās veselības jautājumiem, viņa dzīves kvalitātes psihisko aspektu izpētei (Rasčevska, 2005).
Tā kā psiholoģija kā zinātne vēsturiski ir attīstījusies ciešā saistībā ar praktisko pielietojumu, tad arī ietekmīgākie psihologi bieži vien ir bijuši arī praktiķi, nevis tīri teorētiķi. Pie tādiem psihologiem var minēt Zigmundu Freidu, Karlu Gustavu Jungu un citus. Salīdzinoši var teikt, ka arī šim darbam ir praktiska nozīme.
Patreizējais laiks – tas ir laiks, kuru lielākais vairākums Latvijas iedzīvotāju subjektīvi uztver kā sarežģītāko dzīves posmu savā dzīvē, kas prasa intensīvu spēku piepūli, neordināru lēmumu pieņemšanu, mūsdienīgāku dzīves stratēģiju apgūšanu.…
